man gribas čurāt, bet es jūtos pārāk aizmigusi, lai gribētu/spētu teikt labrīt visām pārējām jaunkundzēm, kuras tur sēž virtuvē, ahhhh, ko lai dara, ko lai dara :D
vēl caur durvīm padzirdēju, ka šodien esot nigērijas nacionālie svētki kaut kādi, un tas ir tas, kāpēc es dzirdu skanam āfrikāņu mūziku
toties sapņoju šonakt interesantas lietas (vispār kaut kad laikam beidzot jāpārraksta no telefona draftiem arī citi pēdējā laika sapņi) -
vispirms sapņoju, ka biju piedzērusies un izdūrusi auskarcarumus kaut kādas slimnīcas virtuvē laikam, man bija tādi milzīgi riņķu auskari, kad es sapnī "pamodos", pēc brīža pie durvīm klauvēja mamma un es viņai prasīju, vai man vajadzētu tos (caurumus) paturēt vai arī izņemt tos auskarus, ļaut aizaugt un aizmirst par visu šo ažiotāžu. un tad sākās interesantākā daļa. bija kaut kāda mošķu ne mošķu pasaule, tākā cita planēta vai paralēlā realitāte, īsti nevarēju saprast, bet sakarā ar tiem auskariem es braucu uz turieni ar tādu kā tramvaju, kurā iekšā krēsli bija izvietoti kā tajos karuseļos, kas ir vnk kā supermilzīgas šūpoles, un tur bija pilns ar tiem mošķiem (es nevaru izdomāt labāku vārdu, principā tie vienkārši bija citādākas dzīvības formas, jo tajā brīdī jau es zināju, ka viņi nav īpaši agresīvi un man neuzbruks). tā viņu pasaule ne pasaule bija tāda tuksnesīgi dzeltena, un pilsētas (?) centrā bija tāds kā liels kāpņu tornis, kuram apkārt un pa vidu (jo tās kāpnes vietām gāja pāri tukšumam) lidinājās tādas kā klinšu platformas vai kas, nevarēja īsti saskatīt, ar dažādiem izgrebtiem rakstiem, uz tuvākajām/mazākajām kaut kādas sejas arī. tas tornis apakšdaļā bija izrotāts ar gaismiņām siltās krāsās, bet dažas no tuvākajām platformām vienkārši spīdēja pašas no sevis ar tādu bāli iezilganu gaismu. es tur iepazinos ar pāris citiem "tūristiem" kā es, viens bija tāds tumšādains (bet ne loti tumši, tāds gaišbrūns) puisis, kurš vēlāk vnk ejot pa ielu kaut kādai citai līdzīgas krāsas sievietei prasīja, vai viņa ir no K... valsts (es neatceros, kāds bija tas nokaukums, manuprāt, kaut kas izdomāts, kā kliberia vai kaut kā tā) un kad viņa pārsteigti mēģināja kaut ko atbildēt, tad viņš ātri iesaucās, and also from k.., nosaucot vēl vienu valsti uz k burta, ko neatceros, tad meitene beidzot tika pie vārda un pārsteigti jautāja, kā viņš zināja, jo tas esot "an unusual ethnic blend", uz ko viņš teica, ka tāds tādu pazīst vai ko tamlīdzīgu, un sāka stāstīt, ka skolā viņu saukuši par kkk, jo viņam esot trīs tautu (te es nomodā mazliet apjūku, jo tauta un valsts tomēr nav vienādojami jēdzieni, bet nu labi, viņš acīmredzot nebija antropologs :D), kas sākas uz k, asinis. man šķita ļoti ironiski sapnī (es sarunu klausījos ejot aiz viņiem), ka tumšādainam puisim skolas laika iesauka ir arī kukluksklana saīsinājums, bet biju arī priecīga, ka viņš nav dzīvojis vietā/laikā, kur tas tiešām varētu beigties slikti.
un tad mēs bijām atgriezušies normālajā pasaulē, un nākamreiz braucot uz to mošķu valsti es uzzināju, ka viņš it kā ir miris kādā negadījumā, lai gan viņš brauca ar mums - tas "mirums" laikam izpaudās tā, ka viņš bija mēms un tikai māja ar galvu. bet tiem mošķiem tas nez kādēļ bija liels notikums, jo, apparently, kad nomirst kāds, kas pie viņiem tur ir bijis, viņiem rodas jauna tāda klinšu platforma kā redzams ap to torni - tās viņi sauca par planētām, un laimīgi skraidīja ap to torni un skaidroja, ka tagad tur torņa augšgalā atkal būs dzīvība, jo planētas vienmēr rodas ar dzīvību, un viņi varēs doties kaut kur tālāk par torņa apakšu, ko šobrīd apdzīvo, jo uz visām citām planētām (tām klinšu platformām) dzīvība laika gaitā esot izmirusi. un kaut kā sakarā ar tās "planētas" rašanos, tas tumšādainais puisis arī bija atkal ok, mēs sēdējām uz soliņa laikam uz tās viņa nāves radītās "planētas", un viņš iepazīstināja mani ar vienu ļoti glītu, ļoti gaišādainu un rudmatainu jaunu sievieti, stādīdams viņu priekšā kā savu meitu. mēs sākām runāties franciski, un vienā brīdī es viņai nez kāpēc teicu thank you, un viņa pēkšņi kļuva tāda sajūsmīga, pārgāja uz tekošu latviešu valodu un prasīja man, vai tā ir pirmā reize, kad es viņai to saku, un ka visu laiku dzīvojot latvijā un runājot latviski, viņa vairs neatceras angļu valodas skaņu, tikai franču