kad es tā no sirds dejoju, es jūtos patiešām jauna, un pat mēdzu aizmirst tos ~80% laika ikdienā, kad jūtos vairāk vai mazāk neglīta: es vienkārši esmu. tas ir mazliet līdzīgi kā ar burbuļpūšanu, kas nomierina prātu, jo, ja grib pūst lielus burbuļus, jāpievērš maksimāli daudz uzmanības tam, ko dara, un tad jau nepaliek daudz kapacitāšu visām tām citām fona domām.
citādāk, protams, jo, ja baigi domā, nevar pa īstam padejot; tur visas domas atkāpjas, dodot vietu kustībai, un es jūtos kā smaidīt.

vispār man šonakt bija drausmīgs sapnis, es tajā biju stāvoklī ar dvīņiem, bet sieviete, kas sapnī bija mana māte, (un nekā neatgādināja manu mammu) mani uzšķērda un lika izvēlēties vienu. tā uzšķēršana arī bija traka, viņa bija paaicinājusi palīgā tādu citplanētietiska paskata sievieti kā dīva no piektā elemebta, kurai bija līdzi spainis, kurš bija pilns ar embrijiem, kurus es zināju, ka viņa pārdod kaut kādām laboratorijām. viņa zināja, ka man ir dvīņi un visu laiku, kamēr grieza mani un rakājās pa manu vederu, teica, lai es izvēlos, otru viņa uzreiz iemetīs tajā embriju spainī, bet es teicu nē, ja vienam no viņiem jāmirst, tad tas nedrīkst būt šādi, tā ir cilvēka necienīga nāve. dvīņi bija puika un meitene, un tad, kad es teicu, ka es nevaru izvēlēties, tā, kas bija mana māte, teica - labi, tad mēs paturam puiku, nes meiteni pie kaimiņiem, bet es to nespēju. tā meitene bija nogriezta ar gabalu mana vēdera, un sanāca, ka viņai ir tāda kā mīksta "čaula" no tā, kas aizsedz viņas muguru, un es turēju viņu rokās, piespiestu pie krūtīm un raudāju, un nespēju to izdarīt. tad atnāca mājās tētis, un es lūdzu, lai viņš atļauj man paturēt abus bērnus, jo meitenīte pie kaimiņiem neizdzīvos, viņa ir tik vāja, un viņš atļāva.

es te tā vienā brīdī aizdomājos - šķiet, ka vārdi, kas apraksta dažādus nevēlamus un nepatīkamus stāvokļus, lielākoties ir sieviešu dzimtē

skumjas, bēdas, depresija, vilšanās, nelaime, neveiksme, briesmas, šausmas, nepatikšanas, slimība, sāpes, mokas, agonija, katastrofa, traģēdija