vakardien pēc atbraukšanas gandrīz tūliņ aizgāju pagulēt, un, protams, pamodos tikai jau šodien - vienpadsmitos. izgāju ārā ar suni, un kas ir pirmais, ko redzu? (Labi, ne gluži pirmais, pirms tam es, protams, ieraudzīju pazīstamo ainavu un uz taciņas papriecājos par skudru taku)
kaut kāda vecene aiz elektrības būdiņas sēžu un duras. tas bija šokējoši divu iemeslu dēļ - pirmkārt, tas ir tiešā manas mājas tuvumā, un narkomāni tiešā mājas tuvumā gaišā dienas laikā nav gluži tas, ko es gaidītu sastapt; otrkārt, es nekad mūžā nebiju šādu skatu redzējusi dzīvajā. filmās, protams, jā, bet ne tā, ka es eju garām un pāris metru attālumā kaut kas tāds notiek.

man gan ir vēl maza cerība, ka varbūt patiesībā viņai vnk ir kkāda nelāga diabēta forma un viņa sev injicēja insulīnu. vai arī kāda cita kaite, kas pieprasa medikamentu injicēšanu. bet man ir aizdomas, ka cilvēki tomēr tādas lietas parasti izvēlas darīt mājās (kaut vai dažādu higiēnisku apsvērumu dēļ), un viņa arī izskatījās tāda visai nekopta, lai gan teorētiski jau tas nevarētu būt rādītājs. bet, uff. puff.

ai, un es visu laiku domāju, ka tur aiz tās būdiņas visi tie ļaudis, kas tur mēdz būt, tikai dzer. un vienreiz tur bija piebraukusi ātrā palīdzība, un mediķi līda krūmos, ai, tas tagad iegūst pavisam citu iespējamo nozīmi. tas ir tik savādi. it kā jau es zinu, vienmēr esmu zinājusi, ka kaut kur rajonā noteikti šādas izdarības notiek, bet tik un tā jūtos šokēta un samulsusi. piemēram, ko man būs darīt tad, ja nākamreiz vedot laukā suni pēc pāris stundām tā vecene tur joprojām būs? un tagad katru reizi, kad es tur redzēšu kādu vīreli atlūzušu uz lupatu kaudzes, vislaik būs jādomā, ka varbūt viņš patiesībā ir vnk nevis noguris bomzis vai piedzēries, bet, iespējams, miris vai tāds, kuram noderētu ātrā palīdzība, jo pāršļircēties tomēr ir daudz vienkāršāk, nekā nomirt no pārdzeršanās. ai, nelietība. ignorance is bliss, šādos gadījumos patiešām, es negribu raizēties par visādiem svešiem ļaudīm, pietiek jau savējo, par ko (pa)raizēties.

pieteicos uz vietu kopmītnēs. lētākā opcija sevī ietver pārvākšanos uz citurieni kaut kad februārī remonta dēļ, bet vienalga, ja var ietaupīt 15 mārciņas nedēļā, esmu ar mieru pārvākties kaut vai katru mēnesi. nav jau tā, ka es grasos baigi pieķerties kaut kādai sīkai istabelei, kur jādzīvo tikai gads, zinot, ka mājās mani gaidīs mans lieliskais dzīvoklis.

tomēr viss šis manī rada jauktas emōcijas. man ir ļoti žēl suņa. var redzēt, ka viņa nepriecājas par manis ilgstošu prombūtni, tagad, kad esmu tikko atgriezusies, staigā pa dzīvokli pakaļ un izskatās noskumusi, kad es eju ārā pa durvīm kaut vai, piemēram, uz veikalu. līdz šim ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi konstanti projām no viņas, ir bijis apmēram mēnesis, kad biju nometnē, kad man bija padsmit gadu. es gan, protams, ceru uz regulāru nedēļasnogalēšanu (hehe) mājās, izmantojot tēta sakrātos punktus, par kuriem pirkt bezmaksas biļetes, bet tik un tā, būs dīvaini nevest ārā suni. ar suni jau nevar arī skype parunāties. vispār nekā nevar likt sunim saprast, ka man viņas arī pietrūkst un tā, tas ir diezgan briesmīgi. es ceru, ka viņa nesāks mani ienīst visas šīs mācību lietas dēļ.

par šo domājot, kļūst kaut kā mazliet neomulīgi. jādzer alus, un jānoskatās beidzot kāda priecīga filma.