sola gan lietu un pērkona negaisu, bet tas arī ir forši. lietus aiz loga, kāds dzēriens glāzē, lauku mājas smarža, kāda grāmata, filma, skyrim vai runāšanās, vienalga, viss būs jauki, es ceru.

arī lietotājbildītē esmu redzama minēto lauku pagalmā. šī bilde man ļoti cieši asociējas ar prieku.

mana mamma, kuras bērnības mājas tās ir, uz turieni vairs nekad nebrauc, saka, ka esot drūmi. nu, jā, ir jau tā māja puspamesta, neviens pastāvīgi nedzīvo, tikai pieskatītājs nosacīti kopj, priekšnams dalās nost no mājas, laukus, kur kādreiz auga kartupeļi un mēs ar brāli un māsīcu lasījām kolorādo vaboles (nu, viņu kāpurus tomēr patiesībā laikam, ja tagad visu pareizi saprotu, bet mēs bijām mazi, un mums teica, ka tās ir vaboles), lielākoties pilnībā pārņēmuši latvāņi, arī ogu krūmi un ābeles ieauguši zālēs. bet vienmēr iepriekš klāt tikt ir varēts, un man tomēr vienmēr vēveros ir kaut kā patīkami, es tur jūtos ļoti brīvi. tagad tikai jāmēģina uzminēt vai tad, ja es gulēšu bēniņos uz matrača, man pa nakti pār seju skraidīs žurkas vai neskraidīs.

pēdējās filmas, ko gribējās pieķert klāt datōrā pirms prombraukšanas (shame un tyrannosaur, sensen jau gribu noskatīties i vienu, i otru) jau arī atskrējušas, somas sapakotas (milzīgs maiss ar sastāvdaļām, no kā es tur cepšu un sautēšu visādus vienkāršus gardumus, mana mazā-meitene-ar-lielo-somu soma ar tukšu plastmasas kasti ogu atvešanai uz rīgu un pārējām noderīgajām lietām),sēžu un dīdos, un jūtu tikai nelielu vilšanos par to, ka brālis tomēr negrib braukt arī līdzi.

ai, vispār - tagad, gaidot, kamēr atbrauks mani savākt un vest tos 200km, pilnīgi tāda meganostaļģija, domas pa laukiem vien grozās. par rāpšanos uz sarūsējušā jumta pa ārdurvīm, pakāpjoties uz durvju roktura (tas nav nospiežams, tas ir tāds rokturis, kā parasti, piemēram, atvilktnēm, vienkārša, kantaina metāla cilpa), rāpšanos uz cita jumta, apsūnojuša, pakāpjoties uz riepu kaudzes. russian remorse izgudrošana (russchian schweppes, dzērveņu morss un šņabis, izskatās pēc maigas rōzā limonādes, garšo lieliski, un noved pie visādām izvirtībām), unstable on the table, mēģinājumi praktizēt flōristiku, radot ziedu kārtojumu "penis sniegputenī", diļļmaizītes, kad beidzies viss cits ēdiens un slinkums iet pa mežu uz tuvāko veikalu, kas patiesībā nav nemaz tik tālu, tikai kādas 15min, tad vēl senāki laiki, gada notikums: diskotēka alsviķu kultūras namā, uz kuru devāmies ar aliņiem un somā noslēptu nazi, un kurā sakāvās divas meitenes - viena, kas atbraukusi no alūksnes, otra vietējā, un tas leģendārais brīdis, kad alūksniete alsviķieti nosauc par pāķi. gājieni ar kājām uz alūksni pēc narvesen hotdogiem. sekss vecvecāku laulības gultā. neizdevusies šašliku cepšana ar igōru un tas, kā viņš pēc tam apvainojās. un senāki laiki, viņa dēls alkohōliķis, kurš nakts tumsā iebrāžas mūsu guļamistabā un velk mani līdzi uz blakus istabu, apsolot kaut ko parādīt, un tas rādāmais izrādās jāņtārpiņi. tas, kā šņitrāms aizmirsa bikses tā paša dēla gultā. un pamošanās ar skatu uz šņī ietinušos palagā kā togā ar balti nomālētu seju, jo norai patika mīmi. arbūza griešana ar mačeti. nelegāla iekļūšana tuvīnajā raķešu bāzē pavasarī, kad tur vēl sniegs. milzīgās pankūku kaudzes ar saldējumu, šokolādi un no piepelējušā pagraba izvilkto meža zemenīšu ievārījumu. suns, kurš vienmēr grib, lai viņai pamētā ābolus. kā man brillēm nolūza kājiņa, un kāmis to ar stiepli piestiprināja atpakaļ, un viņa diženais izgudrojums lapseņu indēšanai, kuras savu pūzni bija ietaisījušas tieši ārdurvju stūrī, liekot mums veselu dienu iekšā-ārā no mājas līst pa blakusistabas logu: kukaiņu indes flakons, piesiets gara mieta galā, un šņorīte, ar kuru to piespiest, lai tas izsmidzinātos, pašam slēpjoties aiz otrām, attālākām durvīm, neriskējot ar sadzelšanu necik. vectētiņa krekli no istabaugšas (bēniņiem), kurus es savācos un valkāju, retrō peldkostīms no turienes, superīgas rūķīšu bikses (bērnu drēbes) no turienes, visas tās lietas.

ai, brauciet man ātrāk pakaļ