vienkārši dramatiska nakts. es sapņoju, ka biju nokļuvusi kaut kādā pilsētas nomales mājā, patiesībā māju kompleksā, kas bija tādā pilsētas mežā kā tas, kas te ziepniekkalnā. man tur bija jāstrādā laikam, vismaz sākotnēji laikam es tur ierados kaut kādā darba sakarā, bet diezgan ātri atklāju, ka tur esošajās ēkās visās slēpjas skrandaini bērni, un pagrabos ir ieslēgti cilvēki, sievietes, bērni, pret kuriem vietas īpašnieks izturas nenormāli brutāli un uz kuriem veic kkādus eksperimentus ar narkotikām, kuras tur, kā izrādās, ražo. drīz vien pēc šī es sapratu, ka man arī neļaus no šīs vietas doties mājās, un es kopā ar kādiem vairākiem cilvēkiem sāku plānot bēgšanu un ieslodzīto bērnu atbrīvošanu. to visu organizēja tāda meitene, kas izskatījās pēc merilinas monro un varēja brīvi izkļūt no tā kompleksa iežogojuma, jo viņa tur it kā bija ļoti svarīga vai tā īpašnieka mīļākā vai kas, un ienīda viņu par visu šo. viņai bija mūs jāsagaida konkrētā vietā ārpus kompleksa, kad būsim izbēguši, un jāpalīdz ar tālāko. bet kaut kā tas bēgšanas plāns tika atklāts, atceros, mums bija norunāta tikšanās vieta kāda no to bēgšanas dalībnieku dzīvojamtelpā, bet es biju aizkavējusies kaut kādā darbā un nevarēju paspēt ierasties precīzi laikā, skrēju pa tādām riktīgi sadrupušām kāpnēm, kas veda uz tikšanās vietu, un cerēju, ka viņi būs mani pagaidījuši, bet, kad ierados, tur esošie cilvēki gulēja bezsamaņā sakņupuši pie galdiem vai uz grīdas, un es panikā metos prom, skrēju mežā neatskatoties, tur bija tāds šķūnis, kurā slēpās vecs, sagrabējis onkulītis un vēl bars bērnu, un ieraugot mani viņš tiem teica "nu, tagad, bērniņi, ātri slēpieties", un es sapratu, ka tas nozīmē, ka man tūlīt sekos. izskrējusi cauri tam šķūnim veicu asu pagriezienu un nometos uz vēdera, tālāk ceļu turpinot rāpus/līšus, un man sanāca pārsteidzoši labi, es kustējos daudz ātrāk, nekā realitātē spētu līst uz vēdera, līdu cauri krūmiem līdz nonācu pie liela angāra, kuram otrā pusē bija izeja no nožogojuma, kas ietvēra visu to teritoriju. angārs bija apsargāts, tur patrulēja kaut kāds būdīgs vecis, bet es gar malu savā superātrajā vēdera līšanas tehnikā tiku cauri, un tad biju uz ielas kaut kur netālu no mežciema, un pēkšņi tur satiku arī ritu, un mēs kopā iekāpām sabiedriskajā transportā, autobusā, kas vēlāk izrādījās 40ais. es biju riktīgi pārbijusies, ka man seko, bet nodomāju, ka sabiedriskajā transportā jau mani neatradīs. tad rita teica, ka laikam tomēr ies uz darbu, un kāpa ārā pieturā pie brīvības pieminekļa, bet es biju tādā uztraukumā par visu, ka man bija bail palikt vienai, un es izkāpu ar viņu reizē, bet rita ļoti ātri nozuda un es paliku viena, un tad es pieļāvu liktenīgu kļūdu piezvanot uz policiju. es nezinu, kāpēc man tāda ideja pēkšņi ienāca prātā un kāpēc nebiju par to iedomājusies agrāk, bet es sapratu, ka jāzvana policijai un jāziņo, nezināju numuru, tāpēc piezvanīju uz 1188 un palūdzu, lai savieno ar policiju. tur man atbildēja kaut kāda jauna sieviete, kurai es teicu ka vēlos ziņot par nelegālu narkotiku ražotni un tirdzniecību, un tas kaut kā bija pēdējais izturības piliens, un es sāku raudāt un pussakarīgi, nepilnīgos teikumos skaidrot, ka es tur biju ieslodzīta un esmu izbēgusi, un ka tur ir bērni, kurus spīdzina, un lūdzu, lūdzu, jums uz turieni jāaizbrauc, jo viņš noteikti manas bēgšanas dēļ viņus spīdzinās, bet tā sieviete izturējās diezgan izsmejoši un teica, ka nevarot neko pasākt bez personu apliecinoša dokumenta un ka šis nav apstiprināts, es teicu, ka saprotu, ka viņiem var likties, ka šis ir viltus zvans, tā nav, jo ir vēl viena izbēgusi meitene, kas var manis teikto apstiprināt (ar to domājot ritu), bet kad viņa tam nepievērsa uzmanību, es pēkšņi šokā sapratu, kas ir noticis, un ieraudzīju, kā ap stūri nogriežas mašīna, kurā ir tās vietas īpašnieka rokaspuisis tāds milzīgs plikpaurains, un vēl pāris citi cilvēki, viņi ir kaut kā izsekojuši zvanu un atraduši mani. noliku klausuli un metos bēgt, bet tas plikpaurainais rokaspuisis bija ātrs un turēja līdzi, es līkumoju starp mašīnām, kamēr šķita, ka esmu atrāvusies, un zvanīju atkal, tikai tagad jau biju atcerējusies numuru pati, un zvanīju uz 02. iegāju kkādā mājā, telefonā pēc pāris pīkstieniem sāka skanēt tā melodija, ko atskaņo bieži, kad liek uzgaidīt līdz savienos, tad atbildēja atkal kāda sieviete, kas prasīja man nosaukt savu vārdu, uzvārdu un zvana mērķi, es runājot kāpu augšā pa kāpnēm, bet pēkšņi aiz manis pāris stāvus zemāk parādījās tas plikpaurainais, un kāpņu laukumiņā virs manis tāda riktīgi aptaukojusies jauna meitene, ar telefonu rokā, es atrāvu savējo no auss un izmisusi jautāju - es atkal runāju ar jums, ja? un tā meitene smīnēja tādu ļaunu smīnu un teica jā. paskatījos lejup pa kāpnēm un redzēju, ka augšā lēni kāpj plikpauris ar šļirci rokā, un sapratu, ka visi tie mūsu bēgšanas plāna biedri ir tikuši nogalināti vnk injicējot viņiem kkādu superlielu tās kompleksā ražotās narkotikas devu, lai līķus vēlāk var pamest ielas malā vai krūmos kā parastus narkomānus. pagriezos pret to feiko policisti, un es biju tik nikna, nosaucu viņu par resno kuci, iesitu viņai pa seju, kas viņu samulsināja, tad palīdu garām un iespēru pa ceļgalu aizmuguri, un viņa nokrita un sāka velties lejup pa kāpnēm. es tikmēr bēgu pa ugunsdzēsības kāpnēm un sapratu, ka viņi novēro telefona zvanus tuvākajā apkaimē uz konkrētiem ( - policijas) numuriem, un treiso zvanu, tādējādi mani atrodot. mans nākamais plāns bija nokļūt līdz policijas iecirknim, kur es visu varētu izstāstīt uz vietas, un arī atrādīt visus savus bēgšanas un cīņu laikā iegūtos zilumus, bet problēma tikai tāda, ka man nebija ne jausmas, kur ir kāds iecirknis, un man cieši un pēdām joprojām seko tie ķēmi, domāju, ka varētu piezvanīt kādam pazīstamam, mammai, piemēram, un palūgt, lai pastāsta man, kur iet, vai arī atbrauc pakaļ, bet tad nolēmu, ka ir pārāk bīstami, ka viņi varētu notreisot arī to, vai arī vnk nogalināt jebkuru, kam es piezvanu, tāpēc es ielecu taksī un teicu, lai ved mani uz ziepniekkalnu, jo tur es zinu vienu sīku iecirkni, un ja tā tur vairs nebūtu, varētu iet pajautāt vecākiem, ko darīt, bet tad pamanīju, ka mums mašīnā seko tas rokaspuisis, un teicu taksistam - nē, nebrauciet uz ziepniekkalnu, brauciet... es vēl izdomāšu, pagaidām vienkārši brauciet, mani izseko, izvairieties no tās mašīnas, un norādīju uz plikpaura mašīnu, bet bija redzams, ka vadītājs tikai smīn un domā, ka esmu kkāda debīla. tad es liku viņam no kkāda tilta nogriezties pa tādu sānu riņķi, kur kaut kā izkāpu no mašīnas un nolecu lejā, kamēr viņam un plikpaurim sanāk braukt tā riņķa garāko ceļu, un kad grasījos jau skriet atkal krūmos, piebrauca mašīna, kurā sēdēja aizmugurē tā meitene no kompleksa, kas izskatījās pēc merilinas monro, un mašīnu vadīja Lienes mamma, un teica, lai lecu iekšā. tur bija vēl viena sieviete, kas izrādījās ārste, un veda mani uz slimnīcu, un es tikai tad pamanīju, ka man visas rokas vienos zilumos, skrāpējumos un griezumos no tās rāpošanas bēgšanas laikā, un kamēr man bintēja rokas, viņa solīja, ka tūliņ mēs aizbrauksim uz iecirkni, bet te arī sapnis beidzās
pēc tam aizmigu vēlreiz, un sapņoju daudz jaukāku sapni, mēs ar brāli bijām tādā vietā, kur debesīs rēgojās mēness un vēl divas sarkanas, porainas planētas, un mums pienācās kkāda dāvana no mammas katram, un pēc mīklas formā uzrakstītās norādes, kur to meklēt, es rādīju uz vienu no tām sarkanajām planētām un teicu - it's there, in outer space! un tad lai tur nokļūtu, es kāpu pa kkādām kāpnēm :D tad tur bija tāda kā lūka, kas nošķira outer space no planētas atmosfēras, un rokas stiepiena attālumā tajā outer space bija tāds kā balonu saišķis, tikai baloni bija no papīra un dažādās formās un ļoti skaistās krāsu kombinācijās. es domāju, ka man būs jāmeklē, kas kuram no mums pienākas, bet pirmais balons, kuru aiz diedziņa pievilku, lai paskatītos, bija ar klāt piespraustu zīmīti, ka tas ir krišjānim, un otrais - man. tos bija diezgan grūti no outer space ievilkt pa to lūku, jo viņu šņorītes šļuka man ārā no rokām, un baloni cēlās uz augšu, atpakaļ outer space, bet beigās man izdevās, un tur iekšā bija skaistas, krāsainas apsveikuma kartiņas mums katram, un manējā bija parakstījušies visādi cilvēki, kurus es pat nezināju, kā mana mamma būtu varējusi sakontaktēt, un visi ieraksti bija ļoti mīļi, un es lasīju, no prieka brīžiem iesmējos, un man acīs sariesās asaras. apsveikumā bija arī visādu spīdīgu uzlīmju komplekts :D