šonakt miegainības nīgrumā ar tēti diskutējot par tiesību lietām, pilnīgi vai tādā dumjā spītīgā bērna garā gandrīz sagribējās, kaut man būtu kāda lēdija, ar ko gribētos reģistrēt partnerattiecības (ko izdarīt LV šobrīd nevar), lai es varētu viņu atrādīt tētim un dzirdēt, vai arī tādā situācijā viņš apgalvotu, ka "vajag vienkārši pagaidīt, padzīvot tāpat ar tām notariālajām pilnvarām, gan jau tauta pieradīs un tad varēs domāt tālāk". man ir lielas aizdomas, ka tad tomēr būtu drusku citādāk. it kā jau es saprotu arī šādu nostāju, un es totāli piekrītu, ka praidi ir ļoti nejēdzīgs tiesību jautājumu risināšanas veids, bet man patiešām liekas, ka nekas tāpat vien nenotiek, un tāpēc tomēr vajag tās diskusijas ar valdību un sabiedrību, vajag rakstīt likumprojektus un mēģināt tos iesniegt utt. nevajag sēdēt rociņas klēpī salikušiem un cerēt, ka visi pēkšņi vienā dienā attapsies, ka būtu laba ideja ieviest līdztiesību, jo tā nenotiek. bet nevajag arī darīt muļķības. šodiena ir pārsteidzoši miegaina, man ir tāda sajūta, ka es neko nespēju noformulēt, drošvien no rīta būs jādzēš laukā, hah. bet tagad jāiet pagulēt varbūt.
piešņauktā salvete | nošķaudīties