es zinu, ka man to nemaz negribas, un tā ir tikai prokrastinācijas ļaunā balss, kas saka, ka vajadzētu aiziet uz vienīgo tuvīno diennakts pārtikas iegādes iestādi - maķīti - un nopirkt saldējumu. nekur neiešu. pagaidām.

Kiss the ground
Drag me down
Stop the noise
Smash my toys

īstenībā, kad izbeigsies nafta, dzīve varētu kļūt jautrāka, varbūt atkal zirgu transports atgriezīsies kā viens no pamata pārvietošanās veidiem :D tikai uz tālām zemēm jāpaspēj aizlidot vēl pirms tas notiek, jo ar zirgu/divriteni būtu ļoti ilgi ceļot, piemēram, uz nepālu vai jaunzēlandi, un tur vēl vajadzētu arī plostus vai laivas...

tomēr nāk miegs.

un tāda baigā perfect fit dziesmas sajūta, tāds liels hello, i'm good for nothing - will you love me just the same?

ārā ir gaišs, es esmu uzrakstījusi visam klāt tikai pāris lapeles, sakārtojusi, bet vēl ne pilnībā pabeigusi metodolōģijas lietas, atrunājusi izlasi, visādi sīkumi, nevaru īsti saprast, vai tas tā ir normāli

...
but i can pet a cat
no, i'm really serious!
i'm really very good at that.

ak, sapņi! šodien pēcpusdienas nomiedzī, piemēram, kā gadījās, kā ne, sapnī nonācu ciemos pie sc virginia_rabbit, kura pašrocīgi tur zīmēja apsveikumus ar puķītēm un zibeņiem, pie sienām bija piekarinātas ļoti daudzas pašzīmētas bildes, tas bija ļoti skaisti, un es uzzināju, ka patiesībā tā esot viņas nodarbošanās, māksla. es tikai neatceros, kāpēc es tur biju. tā dzīvesvieta arī bija forša - tāda liela telpa ar kolonnām, kā mēdz būt vecās rūpnīcās, kolonnas bija ar metāla apkalumiem un riktīgi skaistas. izrādījās, ka tur kaut kādā blakus istabā dzīvo arī kāmis, un vēl kādam no visiem tur dzīvojošajiem bija patiešām milzonīga gulta, kkādi 3x4 metri, ar koši baltiem palagiem, segām, spilvendrānām. mani cienāja ar cepumiem arī, un pēc tam es rāpos uz kaut kāda jumta pavisam citur, kur kopā ar savu ģimeni meklēju pēc bruņota konflikta palikušu kastīti galvaskausa formā ar naudu. no tā jumta varēja redzēt ļoti tālu visādus zaļus laukus, un tur pastaigājās lauva, tāpēc man bija jāpieskata kaķis, kas mums bija līdzi, lai neiet to lauvu kaitināt. tur bija arī svešs kaķis, kurš pa betona sienu varēja uzrāpties tā, it kā būtu zirnekļcilvēks, jo uzlēca apmēram tikai līdz pusei un tad vienkārši mierīgi uzsoļoja pa vertikālu sienu. kastīti mēs neatradām, bet tad tētis izdomāja ielīst kkādas tukšas pretējās mājas bēniņos, lai pārskatītu to jumtu no augšas vai kā tā. kamēr viņš tur tā darbojās, no otras blakus mājas izskrēja oranžos strādnieku kombinzonos tērpti vīrieši, diezgan daudzi, un metās viņu no tiem bēniņiem pārvietot, es iesaucos - tēti, uzmanies! bet viņi bija ātri, un bija tikuši līdz bēniņiem, pirms tētis varēja izbēgt, un tad es biju šausmīgi dusmīga, norāpos no tā jumta un skrēju pie tiem vīriešiem, no kuriem vismaz trīs bija melnādaini, ar tādām nedabīgām bodybuilderu proporcijām - ļoti lielu augšdaļu un salīdziboši patizlām kājelēm, tērpti koši zilos triko, un situ viņiem pa krūtīm un teicu, leave my daddy alone, you ugly niggers, un tas vīrietis, kuram es situ, sita man pretī, pie tam diezgan stipri un pa seju, tā, ka man asaroja acis.tad kāds mani apvainoja rasismā, un es teicu, no, i've got nothing against your skin colour, i really like some black men, but you are horribly ugly and i hate you, and you deserve to be called a nigger if you hit little girls, leave my dad alone!

es tikko, izvēloties, ko klausīties darba gaitā un tā, sapratu, ka rītdienas koncertā būšu kā neviens - koncerta ietvaros sanāks dziedāt pilnīgi visu balsu partijas, izņemot basu. gan 1., gan 2.soprāns, gan alts, gan pat fucking tenōrs 2 dziesmiņās. man tiešām vajag vēl trīs galvas, un es iekarošu pasauli.

Mintz (1984, 1985) has also suggested that the great increase in the eating of already-prepared food inside and outside the home is having a profound effect on our lives. He notes that such forms of eating are touted as the ultimate in ‘freedom of individual choice’ but argues that in ‘eating without meals’, eating has been desocialised. As a result of this development, there is a move away from the kind of lexicon or grammar of food suggested in the work of anthropologists such as Mary Douglas, with the dissolving of the structure of the meal into a pattern of ragged and discontinous but frequent snacks, or what the food marketers have come to call ‘grazing’. In this process, Mintz suggests, the entire productive character of societies is being recast, and with it, the ‘very nature of time, of work, and of leisure’ (1985:213). Mintz is thus pessimistic about the future of food and eating, not only in terms of health, but also in terms of the social relations which are fostered by commensality. For him modern food habits appear symptomatic of alienation.