lai nu kā, man ir vismaz dažas tādas īpašības, kas, manuprāt, mazliet atsver to slinkumu un tizlumu

vispār šodien jūtos ļoti sievišķīgi ietērpusies, pašai nenormāli patīk - krēmīgi baltas mežģīņu zeķbikses un īsi, brūni velveta šorti, kas man ir pusotru izmēru par lielu, tāpēc jāsavelk ar jostu, lai nekristu nost, plus zaļas getras, augšā liels, skaists, mīksts vīriešu krekls ar gaišzili-krēmbaltām-brūnpelēcīgām rūtīm, zem tā krēmīgs, err, kaut kāds krekliņš, un pār kreklu vēl pīta josta. nebūtu jāraksta b.darbs, ietu ielās gozēties saulē

es nemaz nezināju, bet izrādās, cilvēkiem biolōģiski ir ieprogrammēts izjut apmierinājumu par saldu garšu (tika veikts eksperiments ar bēbīšiem, kuri nekad mūžā nebija baroti), ir teōrija, ka tas tāpēc, ka salduma klātbūtne = kalōrijas.

bļāāviens, ja nebijis termiņa, kurš jau pagājis, es šobrīd justos kā spārnos, it all makes sense, it all fits together so well, for now.

es ceru, ka viss būs labi, bet, ja nebūs, tad ir jau vismaz viens liels ieguvums no pēdēja laika - es vairs nejūtos pilnīgi apātiska un tā, it kā manas smadzenes aktīvi atteiktos sadarboties. es gan brīžiem, kad ir ilgi sēdēts pie b.darba, gandrīz fiziski jūtu, kā pēc kādu divu, trīs stundu darba man gribas kā mazam bērnam dīdīties un kā galvā berzējas kaut kādi zobratiņi, bet tas ir nieks, jo es patiešām kaut ko mazliet arī izdaru un pārējā laikā man saliekas kaut kādas lietas kopā, un, lai gan es darbojos samērā lēni, vismaz priekš maniem standartiem, es tomēr jūtu tādu dziļu iekšēju pārliecību, un man visu laiku ir tā sajūta "šis vēl jāuzraksta un jāizdomā, kā noformulēt to, jāsameklē vēl tas un tas". darba process. ja man nevajadzētu tās brīvās dienas katru otro dienu, ja nebūtu starptermiņu (nu, tā priekšaizstāvēšanās >< ), tad šī būtu tikpat patīkama pieredze, kā savulaik EE rakstīšana. un vispār, varbūt, ka labi, ka tā priekšaizstāvēšanās, iespējams, tieši tas ir tas, kas mani ir mobilizējis, lai gan vsirāk man liekas es esmu mobilizējusies no drošības un skaidrības izjūtas. no tā, ka es zinu, ka termiņi priekš pieteikšanās uz MSc nemin uz papēžiem, ka man tur nevajadzēs dot neko tādu, ko es nevarēšu laicīgi ar vēsu prātu sameklēt, ka es zinu tieši KO es darīšu, ka es zinu, kad jābūt izdarītiem pārējiem priekšmetiem, skaidrība=miers. miers=produktivitāte. kaut vai mazliet.

skatījos kino programmu, un izlasīju - "visbaisākā erotiskā viesnīca kliņģerīte" :D tādu filmu es labprāt noskatītos