gulēju tur svešajās mājās, un tad, kad no tiešām-aizmiguma pamodos, aiz bailēm mazliet salecos
mājās tomēr ir vislabāk, vis-vis-vislabāk

ballīte gan bija ļoti baudāmi, yeah, par spīti visam, pat nogurdinošajam posmam ar mūzikas likšanu no jūtūbes, kas tā arī nemaz īsti nebeidzās, tikai kļuva mazāk nogurdinošs

un tur bija rakstāmmašīna uz kuras es arī mazliet parakstīju
iespējams, kaut kas no tā mazliet tur
izaugs

sen, sen, sen, pavisam sen mēs arī lieldienās mainījāmies ar dāvanām, tādām maziņām, es atceros, vienu gadu es dabūju krāsainos zīmuļus, ar kuriem uzzīmētajam pārbraucot pāri ar slapju otiņu, varēja dabūt ūdenskrāsu efektu

tas mani ļoti sajūsmināja un iepriecināja, jo man nekad nepadevās nekāda zīmēšana ar ūdenskrāsām vai guaša krāsām, viss vienmēr izplūda. tagad gan es domāju, ka tas varētu būt arī tāpēc, ka ar ūdenskrāsām es zīmēju, kad biju tik maziņa, ka pat brāli neatceros eksistējošu, un vēlāk skolā man vienmēr bija ļoti sakaltušas guaša krāsas, kurās vajadzēja liet iekšā ūdeni, lai atmiekšķētu un vispār varētu zīmēt, bet zīmēšanas stundās jau nebija laika gaidīt, kamēr krāsa sajaucas ar ūdeni un kļūst bieza, tāpēc es vienkārši mēģināju krāsot ar to mazliet krāsaino ūdeni, kas, protams, nebija tik spilgts, cik man gribētos, un tāpēc es liku vēl vienu kārtu un vēl vienu, kārtu pēc kārtas, kamēr viss izplūda

tagad jau es māku savus zīmējumus neizpludināt, un man arī ir iespēja nopirkt normālas guaša krāsas, bet kaut kā vairs īpaši bieži nesanāk tā izklaidēties

mamma reiz stāstīja, ka lieldienas ir viņas mīļākie svētki un patīk labāk par ziemsvētkiem. es biju maza, man varēja būt kādi seši gadi, un mamma teica - ziemsvētkos dievam noteikti bija bēdīgi, ka ir piedzimis viņa bērns, bet dievs jau zina, ka viņam būs jāmirst. turpretī lieldienās tas jau ir beidzies un var sākt viņu gaidīt mājās. es neatceros, ko es par to tad domāju. man šķiet, man tas nešķita svarīgi, un man nāca miegs, jo mamma to stāstīja kaut kādā nakts tumsā, es tikai neatceros arī, kāpēc (izņemot, ka tuvojās lieldienas, ha)

tētis savukārt vakarvakarā pastāstīja par to, kā studiju laikā maskavā viņam viens draugs, kurš studēja medicīnu, uzdāvināja galvaskausu, un tētis to glabāja savā kopmītņu istabiņā goda vietā uz plauktiņa, un zobos tam parasti bija cigarete īpašam efektam, ko gan dažreiz nāca aizņemties smēķējošie draugi. kad bija jāfotogrāfē universitātes izcilnieki, pie bildēšanas bija arī kaut kāds tētim pazīstams puisis, un tāpēc bildē mans tētis pōzē ar divām lielām tumbām, kas simbolizēja to, ka viņš bieži skaļi klausījās mūziku, un uz vienas no tām uzlikts minētais galvaskauss.
jo vairāk es par tēva jaunību uzzinu, jo dziļāk nostiprinās mana pārliecība par to, cik viņš nepārspējami foršs.

sapņoju, ka oskars precas, un man tas nez kāpēc jāpalīdz organizēt, bet tā kā pamodos ļoti satrūkusies, jo suns īdēja un ņurdēja un gandrīz gaudoja, un man nācās lekt ārā no gultas un skriet skatīties, vai viņa gadījumā nemirst nost (nemira, tikai gribēja, lai es iztramdu kaķus un iedodu vēl vairāk paēst), tad neatceros vairs to, kas bija tās manuprāt galīgi nepiemērotās atrakcijas, kas tika tām kāzām plānotas, zinu tikai, ka brīžiem biju tik aizkaitināta, ka man nācās pie sevis atkārtot, tās nav manas kāzas, viņi tā grib, tāpēc tas ir tieši tā jānoorganizē. žēl, ka neatceros KAS tieši tas bija, kas bija jānoorganizē, bet tam bija kāds sakars ar cilvēkiem havajiešu kreklos