cukursēne
10 March 2012 @ 01:09 am
papildlaiks  
beidzot tā īsti pati no sevis pamodos, gandrīz vai svaiga, un nevaru saprast, iet atpakaļ gulēt vai ne

tagad jau varētu arī iet uz ballīti, bet daudz par vēlu - transporta vairs nav un nevar jau arī zināt, vai ļaudis nav jau devušies miegā

man patiešām vajag to spēju sadalīties divās daļās, lai viena no tām varētu gulēt, kamēr es dzīvoju
 
 
cukursēne
10 March 2012 @ 04:00 am
nauda un sirdsbalss  
es zinu, ka patiesībā visdrīzāk manai persōnībai vispiemērotākā profesija būtu ~ sociālais darbinieks. bet es arī zinu, ka nebūtu spējīga samierināties ar zemu atalgojumu, kāds Latvijā pārsvarā tomēr šajā profesijā laikam dominē, izņemot, ja atrastu partneri, kas pelna tikpat labi kā mans tēvs, kurš šobrīd principā mani uztur, un to jau man nekas nevar garantēt. es laikam vienkārši esmu pārāk lepna, lai spētu samierināties, ka, strādājot šai profesijā, pastāv paliels risks saņemt 200-300 ls ar maģistra līmeņa augstāko izglītību. es to negribu, jo tādu algu var dabūt arī strādājot par kaut kādu smalka veikala kasieri, kas neprasa ne uz pusi tik lielu kvalifikāciju un emocionālā spēka resursus. ja tā nebūtu, es nešaubītos ne mirkli, ko darīt ar savu dzīvi ilgtermiņā, kad būšu dabūjusi antropolōģijas maģistru vispārējai intelektuālai kompetencei.
 
 
cukursēne
10 March 2012 @ 05:03 pm
 
šonakt sapnī gatavojos milzīgam pārgājienam pa mežu komandās, kas ilgtu divas dienas, saskaņojām (es tikai neatceros, ar ko komandā biju es, diemžēl) plānus ar dažādiem cilvēkiem no citām komandām - kursabiedrenēm, kaut kādiem attāliem paziņām, visi to uztvēra tik nopietni un bija šausmīgi satraukušies, bet es tikmēr pirmspārgājiena naktī mēģināju gulēt uz krēsla, kas man gandrīz izdevās. tad mana māte man atnesa milzīgu apakškreklu un uzstāja, ka man tas noteikti ir jāvelk, citādāk es naktīs noteikti nosalšu, un, kad es teicu, ka tas man ir par lielu, viņa man parādīja, ka tam aizmugurē ir kaut kādas savelkamas aukliņas, lai to pielāgotu manam ķermenim. no sākuma es biju sapratusi, tas pārgājiens ir plānots puslīd caur mežiem un laukiem no vienas pilsētas uz otru, un es šausmīgi samulsu, kāpēc visi tā nervozē, kad man kāds galu galā teica, lai neņemu tik daudz pārtikas, varēsim taču nopirkt vienā no daudzajām pilsētām, kas būs pa ceļam. vienīgais izskaidrojums varētu būt vienīgi ja nu tur ceļš briesmu pilns vai kaut kā tā.
Tags: