šņuk

ārā tas trakais vējš - brīžiem rībina balkona stiklus tik draudīgi

es gribu kā pasakā ielēkt akā un nonākt kaut kādā mākoņu valstībā, kur varētu dzīves reāliju netraucēta pierādīt, ka esmu labā mātesmeita un pelnījusi, lai man no mutes birst zelta dālderi vai dimanti no acīm, kad raudu, vai kas nu tur kuro reizi, man nebūtu pilnīgi nekas pretī berzt vecai tantiņai muguru, birdināt sniegu no maisa vai nolasīt no nogurušas ābeles ābolus

tajā svešo cilvēku ballītē, uz kuru baiba mani aizveda, kad es jau beidzot no tās biju gandrīz tikusi prom, kaut kāds pusmūža vīrietis ar gariem matiem un cigareti saņēma manu roku un nelaida vaļā, un prasīja, kā mani sauc. kad es godprātīgi atbildēju, ka esmu Lelde, viņš sāka kaut ko brīnīties par to, ka mūsdienās vēl tādus vārdus liek un galu galā iebīdīja mani kaut kādā tumšā istabā ar svecītēm vai kaut kādu tādaveida apgaismojumu skatīties autentiskus 17.gs. atlantus, un vispār ja tā padomā, tas bija ārkārtīgi creepy, lai gan nedrīkst nepiebilst, ka viņš tiešām mani tajā istabā vienkārši iebīdīja un aizvēra durvis no ārpuses, tur nebija nekādu ļaunu nolūku, laikam viņam tās skulptūras patiešām likās svarīgas, bet es šo dīvainās telpas pieredzi, iespējams, neizbaudīju, kā būtu vajadzējis, jo man gribējās skriet projām, pat ja to darot es tumsā uz kāpnēm nolauztu kaklu. tā, protams, nenotika, bet es nemācēju atvērt pagalma vārtus un atkal piedzīvoju iesprostots-tik-tuvu-brīvībai sajūtu, līdz kamēr tiku informēta par slepeno vārtu atvēršanas pogu aiz miskastēm