es nezinu, vai tā ir kaut kāda smadzeņu patolōģija vai kas, bet man samērā bieži pavisam negaidīti ir tā, ka es vienkārši eju pa ielu, dažreiz klausos mūziku, citreiz ne, un pēkšņi es sajūtu, cik skaisti viss ir, cik patiesībā lieliski ir būt tieši man, tieši šajā brīdī, cik pasaule ir brīnišķīgi aizraujoša, un man gribas smaidīt, diezgan bieži pat raudāt no tā, cik ļoti es to apzinos. vairākkārt tā ir gadījies stockmann tunelī, bet arī neskaitāmās citās vietās.

un es tam ticu arī tad, kad tā nejūtos, varbūt tāpēc es tik bieži izklausos sajūsmināta (paļaujos uz to, ka šis jūsu izteiktais viedoklis joprojām ir spēkā).

Poll #18755 sajūtas
Open to: All, results viewable to: All

vai tu mēdz raudāt no prieka (asaru sariešanās acīs bez izplūšanas plašos plūdos arī skaitās)?

visādi komentāri arī much welcome. ^ ^

atkal tirpst rokas, un šoreiz vispār bez redzamā fiziska iemesla, es pat uz tām neatspiežos, un neesmu arī nogulējusi

varbūt no stresa par tiem liekajiem kredītpunktiem

Ak kungs, tikko pamodos no ļauna murga, kas iesākās kā jauks sapnis par ballīti. Es gan dīvainā kārtā dzīvoju lielā mājā, lai gan adrese bija tā pati, kas šobrīd, it kā. Viss sāka iet uz leju brīdī, kad ieradās kurjers ar vairākiem matračiem, kurus grasījās man pārdot, bet skaidroja, kāpēc tur ir vairāki, nevis viens, kā biju pasūtījusi, visiem citiem, tikai ne man pašai, par ko es biju ļoti dusmīga un galu galā uzbruku viņam ar drēbju pakaramo. Un šeit tas pārvērtās par murgu, jo matīsam nācās mani ar varu atraut no tā pretīgā smug pimpja kurjera, lai pateiktu, ka mums ir nopietnāka problēma - un tas bija ļoti briesmīgi, evijai bija noticis kaut kas ar vēderu laikam, katrā ziņā, viņa tupēja uz grīdas milzīgi lielā asiņu peļķē un ik pa brīdim vēma laukā asinis un vēl kaut ko, kas izskatījās pēc chunks of flesh, un es biju šokā, ka mani draugi ir tik debīli, ka vēl nav piezvanījuši slimnīcai, kas taču atrodas pietiekami netālu.