dieviņtētiņ, kas par dienu. jāpieraksta kaut kur, ka, ja negribu just ellīgas mokas, nekad vairs aiz labas sirds nepiekrist mammas lūgumam kopā ar viņu doties "uz seppala", jo sevišķi, ja netīšām sanācis pēdējo reizi celties iepriekšējās dienas vakarā. rezultāts, protams, bija vairāku stundu gara, "izklaidējoša" vazāšanās pa visu stockmann. labi, ir arī pozitīvie efekti, piemēram, māmiņai beidzot jauns mētelītis tieši šitenajiem laikapstākļiem, bet, nu, es nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet tas totāli neatsver to milzonīgi ilgo laiku, kurā es vienkārši vilkos mammai pakaļ, kamēr viņa aizrautīgi pētīja visādus virtuves piederumus, ko viņai nafig nevajag, un par katru otro prasīja man "un kas ir šitais?", tāpat kā viņa mēdz dot man savas zāles, lai paskatos tur saturu - nu wtf, es taču neesmu ne farmakolōgs (hmm, tikko aizdomājos: un farmaceits, kāda atšķirība? un kāpēc pirmais vārds manā galvā bija farmakolōgs? is that even a word?!), ne kaut kāds veikala darbinieks. kopumā jau, protams, ir tiešām labi, ka ir kaut kāds bonding time, pusdienas fazer cafe bija gluži normālas, bet es preferētu to kādā muzejā, vai arī, ja iepirkties, tad vai nu mērķtiecīgi (kā es ar tēti gāju meklēt melnu kleitu), vai arī pārtikas nodaļā. :D
beigās, kad braucām mājās, mamma man kaut ko ļoti entuziastiski stāstīja par saviem bijušajiem klasesbiedriem, kas kļuvuši par vecvecākiem, un skolasdzīvi tagadējo, bet es tā laikā atklāju, ka, acīmredzot, ne tikai pa telefōnu māku sarunāties ar cilvēkiem pa miegam tā, lai liktos, ka es visu saprotu un esmu aktīvi iesaistīta sarunā.

tagad esmu trīs stundas nogulējusi brāļa gultā, kurā iegāzos, kad biju nogādājusi pie vecākiem visus iegādātos labumus (protams, mani jau arī apveltīja, man tagad ir vēl viens silts, smuks, milzīgs džemperis, kā arī kleita ar milzīgu jostu), un esmu nokavējusi iespēju tv noskatīties pēdējo "mans nabaga marats" izrādi. un man traki niez deguns.

"if i can't talk to you, then what's the point of you?!"

mans vecgada vakars ir sācies brīnišķīgi, pavadot vairāk nekā stundu, mēģinot mierināt histērisku, nomāktu māmiņu. fml.

fucking MS, fuck you, FUCK YOU, FUCK YOU, es gribu atpakaļ to dzīvi, kurā mana mamma varēja mierināt mani, kad mani mocīja sirdssāpes vai kaut kādi citi sliktumi, nevis kur man ir jāmēģina pielietot psiholoģiskas prasmes, kuru man varbūt nav. jā, ok, viss it kā sanāk un galu galā ir it kā labāk, bet tad man ir jāiet mājās un jāraud pašai par to, cik šis ir grūti un cik ļoti man kauns, ka es to nemāku izdarīt kaut kā pareizi, ka es nemāku būt ideālais bērns-spieķis, bērns-attiecību konsultants, bērns-psihoterapeits, ka es nevaru pati sevī pārstāt bieži būt dusmīga un bēdīga par to, ka mēs lielākoties vairs nevaram īsti parunāties, jo viņas smadzenes vienkārši mēdz ieklemmēties, ka mēs nevaram lielākoties nekur aiziet, jo viņa ātri nogurst, kauns, ka es nevaru pierast, pārstāt būt šokēta, kad atkal pamanu, ka mana māmiņa staigā kā astoņdesmitgadīga tante, man ir tik ļoti kauns, ka man reizēm gribas no visa šī aizbēgt, nevis būt viņas persōnīgajam psihoterapeitam bez kvalifikācijas.

man vienkārši riebjas, ka es nevaru neko izdarīt. man riebjas vienkārši būt blakus un skatīties. man riebjas censties, man riebjas necensties. es nekur nevaru aizbēgt. un droši vien tas ir labi, šis droši vien liek/liks man augt. un droši vien, ka ir labi, ka viņai esmu es, nevis tikai nerunīgais brālis un tētis, droši vien ir labi, ka viņiem esmu es, ko iebāzt tajā durvju spraugā. droši vien, ka man ir labi, ka šis viss ir. varbūt tieši tāpēc man liekas, ka visu var atrisināt, jo man gribas tam ticēt, jā, varbūt tieši arī visa šī stulbuma dēļ dzīve lielākoties ir sajūsminoša.

bet, uz priecīgākas nots - iešu uz austru šovakar, pēc tam satikšu baibu un vēl kaut kādus cilvēkus, man ir norunātas abas iztrūkstošās intervijas uz manu dzimšanas dienu (vislabākā dāvana!), man šķiet, gadam vajadzētu iesākties labi. nu jau esmu mierīga.