šodien gāju pa ielu un dungoju pie sevis in memoriam, un pēkšņi piefiksēju, ka dungoju to ar mazliet izmainītiem vārdiem -


lēnām pazūd laime
lietuslāses krīt

aww, šobrīd mazo tīģerēnu pat var redzēt!

esmu šodien apēdusi jau četrus mazos burkāniņus un vienu uni "doniņu ar girosu", bet man joprojām ir tāda sajūta, ka kaut kas tā kā būtu jāapēd - mīļo sīrupiņ, ko lai dara?

man joprojām gribējās ēst, tāpēc nopirku kaut kādus tvaicētus dārzeņus uni ēdnīcā, un tur bija garšīgi burkāni, no kā es šausmīgi iedvesmojos, tāpēc pēc tam visu kolēģu prezentāciju laiku domāju par to, kā varētu izvārīt kaut kādu dārzeņu biezeņzupu, ko es arī, atvilkusies mājās pa tumšo nakti zaļo zāli pelēko asfaltu, veiksmīgi izdarīju, un man sanāca kaut kas TIK garšīgs, ka man liekas, ka tagad mana dzīve var beigties, es esmu kaut ko tajā paveikusi, haha. man šķiet, ka viss noslēpums garšvielās un milzīgā zirnīšu daudzumā, kas pievienoti jau beidzot vārīt, līdz ar to nav izšķīduši kā viss pārējais, bet kas zina. plus, var jau būt, ka nav nemaz TIK garšīgi, man tā vienkārši liekas, jo biju, prrrotams, izsalkusi. šo darbību vietā man, protams, būtu bijis jābūt prātīgai un akadēmiskai. bet vai nav vienalga. tagad varētu beidzot vienreiz aiziet gulēt laicīgi, lai rīt varu baudīt bibliotēku jau no desmitiem rītā.

upd: apēdu arī brokastīs atilkumu, bija tieši tikpat garšīgi, tā ka laikam jau nebūs man izlicies