jau biju saldā miedziņā gandrīz pavisam, bet suns pieprasīja vēl pastaigāties, un atpakaļceļā izņēmu pastu, bet tur jaunais, riebīgais, bezkaunīgais apsaimniekotājs sametis pastkastē melnā pr mēģinājumus vecā apsaimniekotāja virzienā, man tāds rage uznāca, ka nespēju aizmigt, tāpēc uzrakstīšu, kā man izgāja nedēļas nogalē.
taisīju pusdienas (tādus pašus zirņus ar cūkas krūtiņu&sīpoliem, kā te jau pieminēts), te pēkšņi - zvana telefōns. tā un šitā, vai es negribot braukt uz laukiem. es - protams!ja tikai tieku līdz svētdienas vakarā pieciem atpakaļ rīgā, un ja vecāki ir ar mieru paņemt sunīti (jo es jau zinu, ka neviens, izņemot mani, viņu nemīl, un laukos jau arī citi suņi potenciāli un tā). automašīnā pa ceļam uz kurzemes dzīlēm pamanījos iztempt pāris alus un aprīt vienu burgeru par 0,56 Ls, ko var dabūt statoilā, tas bija ļoti gards (un tā teica arī mašīnas vadītājs,kurš atšķirībā no manis nemaz nebija dzēris). galapunktā uzinstalējām uz mana datõriņa skyrim , paralēli mierinot vidusskolnieku, ka ar klasesbiedriem var draudzēties, ja gribas, tikai mazliet jāpapūlas, un viss izdosies,
un tad dzērām, ēdām putraimu putru (ņammmmm!) un spēlējām līdz pieciem rītā.
nu lūk, tad nu man tika laipni ierādīta guļasvieta, es ierušinājos pidžamā (protams, tad man uzmācās tūlītēja vēlme, kaut būtu paņēmusi silto ziemas flaneļa pidžamu, jo segu sākuma temperatūra bija diezgan zema), arlabunaktis, un guļu.
guļu, guļu - klausos. kaut kas sīc un činkst, apmēram tā, it kā milzīgs mušu bars mocītu kādu nelielu zvērēnu. nav ļoti skaļi, bet nepārprotami - kaut ko es dzirdu. kaut ko, kam lauku klusumā nebūtu jābūt. man tā kā pilnīgi neomulīgi palika, šķita - ja jau neviens cits nekā uz to nereaģē, varbūt es beidzot esmu sagājusi pilnīgi sviestā un dzirdu lietas, kuru nav. tumsā tipinu līdz šofera miegvietas durvīm, sāpīgi ietriecoties pāris krēslos - un saku, klau, tu šito dzirdi? tur kaut kas traks skan! tā un tā, tā un tā, skaidroju, kas tad ir tas, ko es iedomājos dzirdam, te pēkšņi šoferis atplaukst - ā, tas ir boileris!
tika aizvērtas lejasstāva vannasistabas durvis, kas skaņu tikai mazliet pieklusināja, bet nu es zināju, kas par jokiem tur notiek, un varēju mierīgi laisties miegā un sapņot pūķus un maģiju, no rīta pamosties ar aukstu degunu un dabūt priecīgas svētdienas pankūkas (neatceros, kad iepriekšējo reizi būtu pankūkas vispār ēdusi(čilipicas tunča pankūkas,ko ēdu vienreiz ar mammu pirms kādiem 2 mēnešiem neskaitās, tās cepot neviens par mani nedomāja, un viņi aizmirsa pielikt kaltētos tomātus)).
protams, uz pieciem atpakaļ rīgā netiku, bet tas nekas, biedējošais boileris, datōrspēles un pankūkas bija tā vērtas.
taisīju pusdienas (tādus pašus zirņus ar cūkas krūtiņu&sīpoliem, kā te jau pieminēts), te pēkšņi - zvana telefōns. tā un šitā, vai es negribot braukt uz laukiem. es - protams!ja tikai tieku līdz svētdienas vakarā pieciem atpakaļ rīgā, un ja vecāki ir ar mieru paņemt sunīti (jo es jau zinu, ka neviens, izņemot mani, viņu nemīl, un laukos jau arī citi suņi potenciāli un tā). automašīnā pa ceļam uz kurzemes dzīlēm pamanījos iztempt pāris alus un aprīt vienu burgeru par 0,56 Ls, ko var dabūt statoilā, tas bija ļoti gards (un tā teica arī mašīnas vadītājs,kurš atšķirībā no manis nemaz nebija dzēris). galapunktā uzinstalējām uz mana datõriņa skyrim , paralēli mierinot vidusskolnieku, ka ar klasesbiedriem var draudzēties, ja gribas, tikai mazliet jāpapūlas, un viss izdosies,
un tad dzērām, ēdām putraimu putru (ņammmmm!) un spēlējām līdz pieciem rītā.
nu lūk, tad nu man tika laipni ierādīta guļasvieta, es ierušinājos pidžamā (protams, tad man uzmācās tūlītēja vēlme, kaut būtu paņēmusi silto ziemas flaneļa pidžamu, jo segu sākuma temperatūra bija diezgan zema), arlabunaktis, un guļu.
guļu, guļu - klausos. kaut kas sīc un činkst, apmēram tā, it kā milzīgs mušu bars mocītu kādu nelielu zvērēnu. nav ļoti skaļi, bet nepārprotami - kaut ko es dzirdu. kaut ko, kam lauku klusumā nebūtu jābūt. man tā kā pilnīgi neomulīgi palika, šķita - ja jau neviens cits nekā uz to nereaģē, varbūt es beidzot esmu sagājusi pilnīgi sviestā un dzirdu lietas, kuru nav. tumsā tipinu līdz šofera miegvietas durvīm, sāpīgi ietriecoties pāris krēslos - un saku, klau, tu šito dzirdi? tur kaut kas traks skan! tā un tā, tā un tā, skaidroju, kas tad ir tas, ko es iedomājos dzirdam, te pēkšņi šoferis atplaukst - ā, tas ir boileris!
tika aizvērtas lejasstāva vannasistabas durvis, kas skaņu tikai mazliet pieklusināja, bet nu es zināju, kas par jokiem tur notiek, un varēju mierīgi laisties miegā un sapņot pūķus un maģiju, no rīta pamosties ar aukstu degunu un dabūt priecīgas svētdienas pankūkas (neatceros, kad iepriekšējo reizi būtu pankūkas vispār ēdusi(čilipicas tunča pankūkas,ko ēdu vienreiz ar mammu pirms kādiem 2 mēnešiem neskaitās, tās cepot neviens par mani nedomāja, un viņi aizmirsa pielikt kaltētos tomātus)).
protams, uz pieciem atpakaļ rīgā netiku, bet tas nekas, biedējošais boileris, datōrspēles un pankūkas bija tā vērtas.
nošķaudīties