viss ir stulbi, es eju atpakaļ gulēt, līdz jābrauc uz lekciju

šonakt sapņoju, ka atkal bija jāiet vidusskolā mācīties kaut kādu matemātiku, un es biju šausmīgi dusmīga un strīdējos pretī, ka nahuj man tas vajadzīgs, musināju pārējos arī neiet (jo tie, kas liek mums te nākt, taču nevar mums atņemt jau esošos vidusskolas atestātus), iesēdos kaut kādā asiņu peļķē uz krēsla un pēc tam gāju ārpus klases, sēdēju stūrī un raudāju, jo biju pārliecināta, ka šitās skolas dēļ nevarēšu iet uz universitāti un vispār jutos aizskarta un nomākta. pie manis nāca kaut kādas ļoti mazas meitenītes baleta svārciņos un prasīja, vai man arī šeit dara pāri, un es teicu jā

skola vispār bija milzīga un neko nevarēja atrast, vienīgais foršais moments sapnī bija, kad mēs kopā ar skolotāju balodi gājām pa gaiteni uz klasi, tad noskanēja zvans, un mēs skrējām kā sacensībās (tb sacentāmies ar skolotāju, kurš pirmais ieskries klasē), un es tur pa vidu paslīdēju un iešļūcu klasē uz vēdera, skaļi smejoties. un tad es sapratu, ka man te patiešām būs jābūt un jāpaliek, un man kļuva drūmi

šodien secināju, ka iespēja dzirdēt citu cilvēku balsis uzreiz liek man justies dzīvākai un labāk. sēdēju lekcijā, klausījos pasniedzējas balsī un sajutu, kā pamazām mani pamet sajūta, ka viss ir briesmīgi un es nekad nespēšu izdarīt visas skolas lietas laikā un kārtīgi. man šķiet, biežāk jāveic skype balss/videō zvani sarakstes vietā, varbūt tas var man palīdzēt.