die's, cik jauki seminārēt kopā ar maģistriem, uzreiz divreiz vairāk cilvēku, kas brīvprātīgi atver muti. diskusijas, hell yeah!

un nevaru saprast, cik briesmīga ir mana nopietnā apņemšanās rīt bastot skolu, lai ietu dzejasdienēt (jo apvienot nu nekādi, nekādi), bet sevi mierinu ar domu, ka dzejasdienas ir vienreiz gadā, kurpretī skola - visu gadu, ha.

un rudens laikapstākļi mani ļoti pozitīvi ietekmē, bieži jo bieži, kad atrodos uz ielas un man sejā pūš vējš, un aiz muguras plīvo sarkangalvītes kapučšalles gali, dažreiz sejā sitas lietuslāses vai kaut kur pārredzamā attālumā lidinās kāda lapa, ir tādi brīži, kad es jūtos tik ļoti harmōnijā ar visu šo, jūtos beziemesla labi, jūtos mierīgi un neesmu uztraukusies. man tas ļoti patīk.

atcerējos, ka nepierakstīju, ka šonakt (nu, naktī no otrdienas uz trešdienu) sapnī kopā ar vēl diviem cilvēkiem (bet neatceros, ko, lai gan liekas, ka viens bija brālis) braucu ar taksi, kur vadītājs nez kāpēc sēdēja aizmugurējā sēdeklī, bet kaut kā tomēr spēja taksi vadīt, un dalīja mums, saviem pasažieriem tādus jocīgus, melnbaltus katalōgus, kuri tad likās, ka bija kaut kādi tirdzniecības katalōgi, bet, lai kurā lapā es skatītos, tur visur bija tikai visādas shēmas un pamācības, kā salikt manekenus. pa to laiku viņš arī stāstīja par nesen izveidotu organizāciju Latvijā, kurā apvienojušies jauni, homoseksuāli ārsti, aptuveni 1200 pēc skaita, lai dibinātu līdztiesīgu veselības aprūpi. es atceros, ka biju par šo ziņu sajūsmā, un tad aizdomājos, vai tie manekenu salikšanas katalōgi nav patiesībā kaut kādi medicīniskās izglītības artefakti.