psc, lasīju fukō svārstu un sajutos atkal nogurusi, un miegā es biju maza, apmēram trīspadsmitgadīga pusaudze ar 40gadīgu vīru spāņu jūrasbraucēju alsviķu mājās, kurš naktī nāca man uzmākties un sist mani ar pātagu, bet viņam īsti labi nestāvēja, tāpēc beigās viņš padevās un sauca savu vergu enrikō. mēģināju vienā naktī pēc tam bēgt, bet nepaņēmu daļu savu mantu un kaķus, nācās kāpt ārā no autōbusa un iet atpakaļ uz alsviķiem, lai pēc tam dotos ar kājām uz alūksni, cerot, ka tikšu ar nākamo autōbusu līdz rīgai pie vevcākiem un varēšu prasīt šķiršanos.

ir īstais brīdis cept medus un riekstu cepumus!







updt: omfg, es patiešām gribu kļūt par konditōru. es varētu pārtikt no tās brīnišķīgās sajūtas, kad es kaut ko izvelku no cepeškrāsns, pagaršoju un gandrīz apkrītu no sajūsmas par to, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi. vismaz man tā pašai šķiet, ka ir.