vai mūsdienu meitenei jāprot adīt dūraiņus? Tu droši vien jautāsi, kāpēc tas vajadzīgs mūsu dienās, kad intensīvi attīstās sadzīves pakalpojumi, kad visu var nopirkt veikalos vai pasūtīt darbnīcā. Kāpēc kosmosa un atomu laikmetā sievietei jāprot lāpīt, adīt, mazgāt un gatavot ēdienu? [indeed, jebkura normāla inteliģenta sieviete varētu uzdot šādi noformulētus jautājumus. KOSMOSA LAIKMETS, BĻEĢ, vai tad kāds ir redzējios kosmonautus kosmosa kuģī adām vai mazgājam ēdienu, bitchez?] Kāpēc viņai jāpilda tik garlaicīgs darbs, kas atņem tik daudz laika [un peļņas citām sievietēm vai vīriešiem, kas gribētu pelnīt naudu kā mājkalpotāji, jo nemāk lidot kosmosā, kā kārtīga padomju jauniete]? Tā kādreiz iznāk, ka daža laba meitene neprot pat tēju izvārīt [vispār jau par cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem nav labi smieties it kā izglītojoša rakstura grāmatelēs...] , nemaz nerunājot par garšīga ēdiena pagatavošanu, neprot izvietot mēbeles dzīvoklī, nemāk uzšūt sev blūzīti vai uzadīt džemperi.
[..] Un tomēr arī nākotnē sievietei, mātei [bet ne meitai] paliks daudz mājas darbu. Akadēmiķis G.Naans raksta, ka pat tad, ja sievietei ir labs vīrs, laulība viņai vienmēr saistās, "pirmkārt, ar darbu, otrkārt un treškārt, atkal tikai ar darbu, pie tam ļoti bieži ne jau ar romantisku darbu" [ - pirmkārt, kas ir tas "romantiskais darbs": blow-jobs? vai arī kaut kāda savvaļas zirgu iejāšana?, otrkārt un treškārt, par kādām paverdzinātām sievietēm ar one-track-mind mēs šeit runājam?]. Lai šis "neromantiskais darbs" tiktu prasmīgi izpildīts, tas ir jāmācās, cik vien iespējams agri. Jau no seniem laikiem sievietes rokas rūpējās par mājas pavarda siltumu un mājīgumu. Tā ir prasme it kā starp citu vienlaikus paveikt vairākus citu par citu svarīgākus darbus: iejaukt mīklu, izgriezt veļu, uzlikt vārīties zupu, salāpīt uzplēsto kleitu. Visu to dara tava māte. [umm, nē. pirmkārt, mana māte apgalvo, ka labāk izdarīt vienu darbu, pirms ķerties klāt nākamajam, otrkārt - kura normāla sieviete ies izgriezt veļu ar mīklas aplipušām rokām?! (jo darbi taču jādara vienlaikus) vai arī tā ir tā pati, kas kādreiz nemācēja pat tēju uzvārīt, bet tad viņu pārmācīja Helga Kurma]. Bet tu pati? Vai tu esi mēģinājusi kaut ko tādu izdarīt? vai kādu no šiem darbiem esi darījusi bez steigas un ar prieku? [paga, tad viņi jādara reizē un starp citu vai bez steigas un ar prieku?]
Nekad vēl attieksme pret darbu kā pret smagu krustu un nemitīga gaušanās par to nav cilvēku garīgi bagātinājusi,bet drīzāk veidojusi viņu par egoistu. Tu vari vienlaikus būt gan no galvas līdz kājām moderna meitene [KOSMONAUTE!!!], gan laba saimniece savu vecāku mājās [bet kur tad vecāki un mana māte, kas visu "to" dara? vai šis ir mājiens, ka jāpārņem vara?], bet vēlāk savā ģimenē.

gosh, this is fun XD

Man ienāca prātā kāda no mūsu klases biedrenēm, gudra meitene [tātad māk izvārīt tēju], kura tagad ir visā republikā atzīta ārste. Jau skolas gados viņai bija burtnīca ar uzrakstu "Izveicīgas saimnieces piezīmes" [un viņa, acīmredzot, visiem ar to lepojās, laikam gribēja apkārtējos padarīt 100% pārliecinātus, ka viņa jau nu mācēs pārbīdīt mēbeles]. Tajā viņa ierakstīja interesantas receptes, dažādas saimnieciskās gudrības, kuras noklausījās vai nu pa radio, vai no vecākas paaudzes cilvēkiem. Arī tagad viņa turpina šīs piezīmes [tad jau laikam nav diez ko laba ārste, ja var visu laiku klausīties radio un gaidīt tur kādus interesantus saimniecības padomus]. Kaut gan šī sieviete ir ļoti noslogota darbā [un vispār, kāpēc "šī sieviete"? ja jau republikā atzīta ārste, un ja jau šitādas burtnīcas ir tik stilīgas, kāpēc visa šī anonimitāte, kāpēc ne "Jeļena Fjodorovna Zubrilka no Smoļenskas apgabala"?] un viņai ir liela sabiedriskā slodze, viņa ir brīnišķīga māte savā lielajā ģimenē [i seriously start doubting that she really IS a doctor. ārstiem jau nu būtu jāpārzina kontracepcija, ja. ar ārsta algu pat padomju laikos pēc tiem standartiem lielai ģimenei nebūtu jautra dzīvošana] un viņas rokās darbi šķiras. Tev es ieteiktu izgatavot kartotēku ar līdzīgiem padomiem un receptēm [bet kā es zināšu, kādi padomi un receptes ir līdzīgi viņējiem, ja nebūšu tos lasījusi?!?! ielieciet pielikumā izvilkumus no šīs maģiskās burtnīcas!], jo ar to parocīgāk rīkoties. Pamēģini arī pati gatavot pēc tādām receptēm. Nekas, ja tam būs jāpatērē daudz laika un uzreiz viss nesanāks tā, kā vajag [protams, ka nesanāks, ja man nav ne jausmas, par kādām receptēm ir runa]. Ar katru reizi viss izdosies labāk. Tu iemācīsies ātri un racionāli izmantot laiku visiem mājas darbiem, apgūsi prasmi mērķtiecīgi vadīt saimniecību. Tu taču negribi, lai tavs vīrs kādreiz rakstītu šādu vēstuli:
"Kamēr mēs ar Ritu draudzējāmies, viss bija lieliski. [i.e. viņa šuva blūzes] Viņa bija sirsnīga un mīļa. Mēs apprecējāmies - un radās daudz rūpju. Izrādījās, ka Rita neprot neko darīt - ne gatavot, ne uzkopt dzīvokli, ne radīt ērtības. [bet viņa taču bija sirsnīga un mīļa, kāpēc tu pats negatavo, neuzkop un neradi ērtības vai arī neapmaksā mājkalpotāju, kas to dara vai arī viņai iemāca to darīt, un vienkārši nepriecājies par to pašu, par ko priecājies, kamēr jūs draudzējāties?] Mūsu saņemtā nauda iztek kā smiltis caur pirkstiem [jo tu visu laiku dzer kā lops, žēlodamies par to, ka sieva netīra dzīvokli un nerada ērtības?] Mēs esam tikai divi, bet tikko savelkam galus kopā. Mūsu mājās nav mājīguma, nav prieka, nav ģimenes [jo sirsnīgums acīmredzot tevi nespēj padarīt priecīgu, un lai tu justos kā "ģimenes" loceklis, ir jābūt vismaz diviem bērniem, divām vecmāmiņām un vēl kādam brālēnam]" Mūsu sabiedrībā ir vienlīdzība. [oi, nē. noteikti nav, ja sievietēm laulība asociējas tikai ar darbu, bet vīram - ar to, ka sieviete taisa ēst un rada ērtības] Mūsu sievietes ir to pierādījušas. Bet sievietei kā dzīvības turpinātājai ir īpaša vieta dzīvē un īpaši pienākumi.

pār mani vispār tikko nāca apgaismība, ka sapņoju es gandrīz vienmēr angliski. tas ir, ļoti reti manos sapņos sarunas noris latviski, pārsvarā tikai tad, ja tur darbojas cilvēki, kuri man ļoti asociējas ar angļu valodas nemācēšanu. varbūt dažkārt arī citos gadījumos, bet jā, mani tas tagad samulsināja. cik ļoti sapistas tad tās manas nabaga smadzenes ir? vai arī es patiešām esmu adoptēta?!?!?! hahahah, no way, neviens neļautu latviešiem adoptēt no tādām ārzemēm, izņemot varbūt bēbi ar kaut kādām briesmīgām slimībām, bet es neesmu pamanījusi, ka man kādas tādas uzkrītošas būtu.

neticami, Latvijas pilsonības un migrācijas lietu dienesta persōnvārdu datubāzē ir reģistrēti veseli 43 puikas vārdā Rainis. protams, ne tikai tādi, bet šis ir pārsteidzoši. 16 Džemi gan arī ir ļoti iespaidīgi.
- Labdien, mani sauc Džems!
- Ā, esi saldais, ja?

:D

šodien atkal sapņoju bēdīgu sapni, pie manis vecāku dzīvoklī bija ciemos dažādi ļaudis, atceros, ka viens no tiem bija sīlis, kurš bija tāds skumjš, es zīmju valodā (jo apkārt bija baigi skaļš) prasīju viņam, kas vainas, un viņš teica, ka viņa vectēvs esot atteicies maksāt skolas naudu, un tagad viņš vairs nevarēs turpināt mācīties. ballītes dalībnieki galvenokārt uzturējās manā un brāļa vecajā divstāvu gultā, un man nācās vairākkārt skaidrot matīsam, ka augšējā gulta nekur neturas, ir vnk iespiesta starp skapjiem, tāpēc tur NEVAR lēkāt (tā ir patiesība, mūsu divstāvu gulta bija ļoti īpaša. bet toties zaļa). vēl ar sīli mēs kādu brīdi kaut ko diskutējām par viņa problēmjautājumiem un ko tad tagad darīt, un man gribējās ieteikt, lai paņemt kkādu sms kredītu (hah), jo palicis taču tikai vairs viens gads, bet tad viņš sastrīdējās ar kādu no citiem apkārtesošajiem un palika ļoti dusmīgs un teica, lai neviens ar viņu vairs nerunā, jo viņš nezinot, ko var tam izdarīt. tas mani šausmīgi apbēdināja, jo sabojāja visu ballītes noskaņu, es gulēju kā skolas laikos ar elkoņiem uz galda un klusiņām raudāju pati sev piedurknē, līdz (laikam) aizmigu. kad pamodos, viss dzīvoklis bija šausmīgi piedirsts, divstāvu gulta pazudusi, izmētātas visādas kastes, citas saplēstas, citas nē, tualetē kāds bija nolauzis un aizdambējis podu, un no poda bija kaut kā dzīvoklī iekļuvuši mazi krokodīli (apmēram 7-10cm gari), kas skradīja apkārt. es biju briesmīgā šokā un arī visai nobijusies, sāku mīdīt tos krokodīlus un kliegt tiem cilvēkiem, kas tur vēl bija palikuši, ka viņi visi ir idiōti, jebkurā brīdī var pārrasties mani vecāki, kā viņi varēja pieļaut, ka kaut kas šitāds notiek? un tieši tajā brīdī pie durvīm zvanīja mani vecāki un ieradās mājās. tad man nācās viņiem visu skaidrot, es ļoti raudāju un teicu, ka man nebija ne jaumas, ka šitā notiks. bet viņi nemaz nebija dusmīgi, un tētis pat teica, ka tūliņ ķersies klāt kaut kādiem sakārtošanas darbiem, paņēma kartōna kasti, uz kuras pakāpties, un rāpās augšā, lai aizsniegtu kaut kādu plauktu. es viņam teicu, lai tā nedara, jo kartōna kaste ir ļoti neizturīga un var saplīst, un tad viņš nokritīs, bet viņš mani ignorēja, es turpināju to teikt arvien skaļāk un skaļāk, kamēr tā kaste jau gandrīz sāka plīst, jo tētis tur stāvēja virsū, man bija nenormāli bail, ka viņš nokritīs, jo es zināju, ka tad notiktu kaut kas ļoti, ļoti slikts, un es kliedzu kā pilnīgi nenormāla KĀP TAČU NOST NO TĀS KASTES!! viņš pagriezās ar seju pret mani un paskatījās uz mani tā, it kā tikko būtu mani pirmoreiz ieraudzījis vai sadzirdējis