es dievinu laikapstākļus, kādi šobrīd ir. pastaiga ar suni ap trijiem naktī ir tieši tas, kas vajadzīgs to raise my spirits. nesaprotu, kā cilvēkiem var nepatikt sniegs, tā taču ir viena no vis-vis-vis-visskaistākajām lietām pasaulē.
it's like walking on sunshine.
šodien nācu ar kājām arī no meistardarbnīcu beigupasākuma akuratera muzejā - gan tāpēc, ka bija vēlme pēc svaiga gaisa, gan tāpēc, ka līdz autōbusam jāgaida. gluži pareizo ceļu es neatradu, un nonācu pie kaut kāda tilta, kuru no tās puses un ziemas apstākļos pilnīgi noteikti nebiju redzējusi (pēcāk gan izrādījās, ka tas bija tas tilts, kas man šķita, ka tas ir), un, tipinot tam pāri, vienā brīdī attapos pie ārkārtīgi nepatīkama pārsteiguma - gājējiem paredzētās daļas notīrītais celiņš vienkārši beidzās, piedāvājot man trīs izvēles iespējas - 1)iet lejā pa kāpnītēm un kaut kur virzienā atpakaļ, un cerēt, ka tur ir kāds magic ceļš apkārt (maz ticams - apkārt sētas un sniega kalni) 2)brist pa sniega čupu līdz viduklim (no kidding, patiešām tik apjomīga) ar apaviem, kuros sniegs tāpat jau birst iekšā un kuriem ir liela iespēja izdomāt pamest manas kājas tādos apstākļos 3)iet pa braucamo daļu un skatīties sejā pretimbraucošām mašīnām. tā kā jānoiet bija nevis neliels gabaliņš, bet mazliet vairāk kā pustilts, un skaidri zināju, ka pēc tam vēl būs a)jāiet viss vienībasgatvesgabals b)jāgaida transports, ko slapjai līdz vidum varētu nebūt īpaši forši darīt, tad es izvēlējos trešo opciju un tas bija visai briesmīgi un bailīgi. kad mašīnas brauc tikai vienā rindā, tad jau nekas, jo es zinu, ka tur ir bezgala daudz vietas, kur tām pabīdīties un atstāt man kaut kādu atstarpi, bet tad, kad otrā tiltagalā bij tikko iedegusies zaļā gaisma, ui, tas bija briesmīgi, es vienkārši apstājos un stāvēju, un skatījos, kā pretī brauc mašīnas, mašīnas, mašīnas, autōbusi, smagās mašīnas, un ik pa brīdim iedomājos, ko tad, ja kāds no viņiem, piemēram, pievērš uzmanību vairāk citām mašīnām ceļa vidū, nevis ceļmalai, un, piemēram, nemaz neierauga, ka es tur esmu. kā tad būtu.. interesanti. kur straujīgi vajadzības gadījumā tikt malā arī īsti nav kur, jo sniega čupa ar sasalušu malu tik augsta, ka uzrāpšanās aizņemtu tik daudz laika, ka man pāri paspētu pārbraukt vismaz kādas četras mašīnas, hah. esmu knašs soļotājs, bet tik un tā sanāca četras reizes šitā stāvēt, un es jutos ne visai omulīgi, bet arī nevarētu teikt, ka man būtu bijusi cita normālāka izvēle, kā tikt pāri tam tiltam. es pieņemu, ka autōvadītāji bija nīgri. vai arī domāja, ka es esmu suicidāla.
toties šodien viss jau liekas labāk, nekā vakar. es vairs neesmu nemaz nīgra, man tikai nāk miegs. vienīgi zvaigznes šovakar nevar saskatīt, bet tas nekas.
it's like walking on sunshine.
šodien nācu ar kājām arī no meistardarbnīcu beigupasākuma akuratera muzejā - gan tāpēc, ka bija vēlme pēc svaiga gaisa, gan tāpēc, ka līdz autōbusam jāgaida. gluži pareizo ceļu es neatradu, un nonācu pie kaut kāda tilta, kuru no tās puses un ziemas apstākļos pilnīgi noteikti nebiju redzējusi (pēcāk gan izrādījās, ka tas bija tas tilts, kas man šķita, ka tas ir), un, tipinot tam pāri, vienā brīdī attapos pie ārkārtīgi nepatīkama pārsteiguma - gājējiem paredzētās daļas notīrītais celiņš vienkārši beidzās, piedāvājot man trīs izvēles iespējas - 1)iet lejā pa kāpnītēm un kaut kur virzienā atpakaļ, un cerēt, ka tur ir kāds magic ceļš apkārt (maz ticams - apkārt sētas un sniega kalni) 2)brist pa sniega čupu līdz viduklim (no kidding, patiešām tik apjomīga) ar apaviem, kuros sniegs tāpat jau birst iekšā un kuriem ir liela iespēja izdomāt pamest manas kājas tādos apstākļos 3)iet pa braucamo daļu un skatīties sejā pretimbraucošām mašīnām. tā kā jānoiet bija nevis neliels gabaliņš, bet mazliet vairāk kā pustilts, un skaidri zināju, ka pēc tam vēl būs a)jāiet viss vienībasgatvesgabals b)jāgaida transports, ko slapjai līdz vidum varētu nebūt īpaši forši darīt, tad es izvēlējos trešo opciju un tas bija visai briesmīgi un bailīgi. kad mašīnas brauc tikai vienā rindā, tad jau nekas, jo es zinu, ka tur ir bezgala daudz vietas, kur tām pabīdīties un atstāt man kaut kādu atstarpi, bet tad, kad otrā tiltagalā bij tikko iedegusies zaļā gaisma, ui, tas bija briesmīgi, es vienkārši apstājos un stāvēju, un skatījos, kā pretī brauc mašīnas, mašīnas, mašīnas, autōbusi, smagās mašīnas, un ik pa brīdim iedomājos, ko tad, ja kāds no viņiem, piemēram, pievērš uzmanību vairāk citām mašīnām ceļa vidū, nevis ceļmalai, un, piemēram, nemaz neierauga, ka es tur esmu. kā tad būtu.. interesanti. kur straujīgi vajadzības gadījumā tikt malā arī īsti nav kur, jo sniega čupa ar sasalušu malu tik augsta, ka uzrāpšanās aizņemtu tik daudz laika, ka man pāri paspētu pārbraukt vismaz kādas četras mašīnas, hah. esmu knašs soļotājs, bet tik un tā sanāca četras reizes šitā stāvēt, un es jutos ne visai omulīgi, bet arī nevarētu teikt, ka man būtu bijusi cita normālāka izvēle, kā tikt pāri tam tiltam. es pieņemu, ka autōvadītāji bija nīgri. vai arī domāja, ka es esmu suicidāla.
toties šodien viss jau liekas labāk, nekā vakar. es vairs neesmu nemaz nīgra, man tikai nāk miegs. vienīgi zvaigznes šovakar nevar saskatīt, bet tas nekas.
nošķaudīties