tikko (trešdien) teōrijās bija seminārs par interpretatīvo antropolōģiju.
un šodien es ieraudzīju šādu (gan ne antropolōģisku) interpretāciju par meraiju keriju
ak, cik lielisku brīnumu pilna ir pasaule!

kļūst arvien sliktāk.

es zinu, ka tā ir slimība, deģenerēti nervi, nekontrolējamas emocionālas reakcijas, bet es tik un tā jūtos mazliet aizvainota.
man nepatīk, kad uz mani kliedz.
jo sevišķi, ja tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, izņemot nevēlēšanos ieklausīties tajā, ka es labprāt izdarīšu to, kas būtu jādara citiem, ja man ļaus uzvilkt āra apavus, nevis grūdīs ārā pa durvīm čībās.

tas ir tik skumji, tik skumji. jo sevišķi pēc tik patīkami jaukas dienas.


ja godīgi, man ir ļoti, ļoti grūti. bet tas jau tā, otršķirīgi. ar to vienkārši kaut kā ātri jātiek galā.