nu ko -
es atceros, kā seriālā doktõrs hauss vienai sievietei, kura domāja, ka mirs,jo pie viņas gulēja nāvinieku kaķis, pierādījums slimībai bija bronhiõspazmas, which you cannot fake. (sieviete, protams, nenomira.)
nu lūk, tagad arī es zinu, kā izpaužas bronhiõspazmas, un kamēr draugiem ir dažādas sociālas drāmas, mana drāma risinās manā ķermenītī,
es svaidos pa gultu ar 39grādu temperatūru un nevaru ne ievilkt elpu normāli, ne izklepot to, kas traucē, tiktāl, ka nakts vidū aizdodos pie māmiņas un viņa izsauc ātros, ierodas divi jauni vīrieši, ļauj man izdzert šļircināmās zāles, piesaka doties pie ģimenes ārsta, aizmirst savu rāciju, nākamajā dienā, tas ir, šodien, atnāk ģimenes ārste un es uzzinu par bronhiõspazmām, uzzinu, ka man ir bronhīts, vēlāk gan uzzinu, ka māmiņai viņa aizkadrā esot teikusi, ka varbūt tomēr plaušu karsonis, jo daudz trokšņu plaušās atbilstošajās vietās, man tiek izrakstītas kaut kādas astmveidīgas inhalējamas zāles manām bronhiõspazmām un pulverīši krēpu šķīdināšanai, ar kurām, kā izrādās, esmu pilna līdz augšai, un antibiõtikas. un še seko mana intelektuāli ķermeniskā drāma - antibiõtikas pret vīrusiem nedarbojas, to zina katrs, kurš mācījies basic biology, bet 90% bronhīta gadījumu (par plaušu karsoni gan man procentuālā dalījuma nav, bet es jau domāju, ka dakterienei vienkārši gribējās māmiņu pabiedēt, lai es neskrietu uz skolu, ko man patiešām gribas, nav jau ko melot) izraisa tieši vīrusi, tāpēc - sanāk, ka šī dāma man izraksta bezjēdzīgus medikamentus, kas nogalinās manu gremošanas traktu. should i go with this? lūk, te arī drāma. man gribas izjust veselīgumu, bet es patiešām negribu savam nabaga ķermenītim darīt pāri ar liekiem medikamentiem, jo tas jau tāpat šobrīd ir panīcis un auklējams.
es atceros, kā seriālā doktõrs hauss vienai sievietei, kura domāja, ka mirs,jo pie viņas gulēja nāvinieku kaķis, pierādījums slimībai bija bronhiõspazmas, which you cannot fake. (sieviete, protams, nenomira.)
nu lūk, tagad arī es zinu, kā izpaužas bronhiõspazmas, un kamēr draugiem ir dažādas sociālas drāmas, mana drāma risinās manā ķermenītī,
es svaidos pa gultu ar 39grādu temperatūru un nevaru ne ievilkt elpu normāli, ne izklepot to, kas traucē, tiktāl, ka nakts vidū aizdodos pie māmiņas un viņa izsauc ātros, ierodas divi jauni vīrieši, ļauj man izdzert šļircināmās zāles, piesaka doties pie ģimenes ārsta, aizmirst savu rāciju, nākamajā dienā, tas ir, šodien, atnāk ģimenes ārste un es uzzinu par bronhiõspazmām, uzzinu, ka man ir bronhīts, vēlāk gan uzzinu, ka māmiņai viņa aizkadrā esot teikusi, ka varbūt tomēr plaušu karsonis, jo daudz trokšņu plaušās atbilstošajās vietās, man tiek izrakstītas kaut kādas astmveidīgas inhalējamas zāles manām bronhiõspazmām un pulverīši krēpu šķīdināšanai, ar kurām, kā izrādās, esmu pilna līdz augšai, un antibiõtikas. un še seko mana intelektuāli ķermeniskā drāma - antibiõtikas pret vīrusiem nedarbojas, to zina katrs, kurš mācījies basic biology, bet 90% bronhīta gadījumu (par plaušu karsoni gan man procentuālā dalījuma nav, bet es jau domāju, ka dakterienei vienkārši gribējās māmiņu pabiedēt, lai es neskrietu uz skolu, ko man patiešām gribas, nav jau ko melot) izraisa tieši vīrusi, tāpēc - sanāk, ka šī dāma man izraksta bezjēdzīgus medikamentus, kas nogalinās manu gremošanas traktu. should i go with this? lūk, te arī drāma. man gribas izjust veselīgumu, bet es patiešām negribu savam nabaga ķermenītim darīt pāri ar liekiem medikamentiem, jo tas jau tāpat šobrīd ir panīcis un auklējams.
piešņauktā salvete | nošķaudīties