sapnī man bija jāskrien ļoti, ļoti ātri turoties pie rokas cilvēkam, kuru es nekad iepriekš nebiju redzējusi, un kurš varēja no rokas šaut elektrību, un viņš visu laiku teica, ātrāk, ātrāk, un tad mēs skrējām pa gaisu un tad es ielecu ezerā no tilta un parāvu viņu līdzi, un tad mēs varējām kustēties daudz ātrāk, for some reason

diez, kāpēc gan mēs netapām electrocuted

un vēl man pirms šī sapņa realitātē piezvanīja bijušais kursabiedrs kristaps freimanis un teica, ka ir atsūtījis man rēķinu. es šausmīgi samulsu un gluži vai nodomāju, ka silenthill4 spēlēšana patiešām varētu būt tiktāl manas smadzenes ievilkusi sevī, ka es neatceros kaut kādas svarīgas lietas, bet tad izrādījās, ka viņš vienkārši ir piezvanījis nepreizajai Leldei. tas bija visai smieklīgi, bet tā jauki iederīgi tādā wtf sajūtā, kas izceļas no visiem tiem asiņainajiem, sarūsējušajiem gaitenīšiem un paliek arī tad, kad uz tiem neskaties nemaznemaz.