tikko pirmo reizi pa īstam naktī (tad, kad ir ne tikai tumšs, bet arī vēls) viena pati (bez cita velobraucēja kompānijas) braucu ar velo pa šoseju, pārmaiņas pēc ne no olaines, bet no ķekavas. man ausī vairākkārt ieskrēja kāds naktstauriņš vai cits kukainis, viens iepinās matos, lai gan tie bija maksimāli savākti un tumsā nespīd.

uz šī, tagad patched up velo, kad stūre vairs neļogās, es jūtos visās nozīmēs stabilāk, nekā esmu jutusies jebkad pēdējo piecu gadu laikā, un es ticu, ka tas ir tikai sākums.