| 4:18 pm |
Sola
Saules pleķītis auga augumā, un pārņēma visu meža noru. Putnu balsis rīta agrumā netraucēja uz cinīša gulošo bērnu. Zelta mati izrisuši ieskāva meitenītes sejiņu. Bērns gulēja saldi, tikai vējš un saule apbrīnoja mazu Dieva radijumu.
Saule pakapās augstāk un karsējot glāstija augumiņu. Actiņas notrīsēja un pavērās šim skaistajam rītam. Meitēns piecelās un izstaipijusies sāka vai turpināja savu ceļojumu. Meitenei no skata bija gadi 5-6, un viņa bija viena šai mežā. Ne kliegšanas, ne raudu ne baiļu, tā nēma savu ceļu un it kā Dieva vadīta droši spēra solus šajā pasulē.
Labrīt saule.......
Kādu laiku gājusi tā iznāca meža malā. Pretī smaidija pļava, kurā pļavēji darija savu, jau no agra rīta ausmiņas. Laudis nosēdās malā atpūsties un padzerties.
-Lūdzu iedodiet man arī padzerties.
Satrūkušies tie pagriezās uz skaņu un raudzijās mazaja meitenē. Meitenes balss nebija ne nobijusies ne lūdzoši žēla. Viņa prasija savu tiesu it kā visu rītu te ar viņiem būtu kopā bijusi. Kāds no vīriem pasniedza ūdeni un jautāja
-Kur tad tu te gadijies?
-Es biju te vienmēr, bet tagad atnācu.
-He, he, vīrs smējās, tik maza, bet tik gudru valodiņu, kā meita esi?
-Esmu sava tēva un mātes meita.
-Tad kur tie ir?
-Kad pamodos neviena nebija.
-Kāpēc atstāji vietu kur gulēji? Tie tevi meklēs un nezinās kur esi.
-Tie nemeklēs, jo tie zina kur es esmu.
-Kā tu to vari zināt? Neviens neiedomātu pamest tik jauku meitiņu.
-Mani nepameta. mani atstāja macīties.
-Un ko tu mācies?
-Dzīvot.
Bērna gudrās atbildes sajauca vīriem galvas. Bet bija jau jāceļas, vel daudz darba bija šai dienai.
-Ja gribi paliec pie mūsu mantām un vēlāk es tevi pabarošu, un tad varēsi nakt man līdz, vēlīgi teica vīrs , kas bija izjautājis meiteni.
-Paldies, bet man jāiet.
-Kur tad tu dosies bez ceļa?
-Gan ceļš mani atradīs.
-Cik tad mīļā tev gadiņu, ka tik gudri zini atbildēt?
-Nezinu, un man to nevajag zināt, varbūt vecaka par tevi, ja reiz mums ir par ko runāt.
Dīvains bērns noburkšķēja vīrs un gāja pie darba.
-Šim bērnam liekas palīdzība nav vajadzīga. Tā vien šķiet ka pats Dievs to ved pie rokas.
Tā nu vīrs sāka stādāt un par meiteni aizmirsa. Tikai maltītes laikā iedomāja, bet meitene nekur nebija atrodama.
Saule un vējš meitenes ceļabiedri ne brīdi to nepameta. Meitēns droši spēra soļus pasaulē nenieka nebedājot. Padzērusies ta bija un neko vairāk tai tagad nevajadzēja. Lauks beidzās upes malā. Otrā krastā patālāk varēja saskatīt mājas.
-Nu lūk, tur man jānonāk,, viņa nodomaja un saka iet pa upi uz leju.
Drīz vien tā atrada parcēlāju.
-Vīrs man vajag uz otru krastu.
-Tev vajag, redz kāda gudriniece, smējās pārcēlājs. Kur it tavi vecāki? Ko gan zina par vajadzībām tads bērns kā tu?
-Es zinu ko man vajag, un neskaties uz mani tā. Esmu viena un man vajag uz to ciemu, kas otrā krastā.
-Bet vai tu ar zini ka tev man jāmaksā ja gribi lai pārceļu?
-Dievs tev aizmaksās, jo tu taču pārcelsi mani pār šo upi.
-Pārcelšu jau gan, bet Dievs nepabaros manu ģimeni, ja visus par velti vadāšu.
-Tici, un tas to darīs. Gan pats redzēsi, tā noteica un kāpa tik laivā iekšā.
-Dīvaina meitene, skatā maza, galvā kā veca sieva, nodomāja laivinieks un iegūla irkļos. Otrā krastā viņa atvadijās
-Paldies laiviniek, tev būs laimīga šī diena, ja tu ticēsi tam.
-Bērns, bērns, no tavas mutes lai Dievam ausīs. Veiksme, un laime man ir vajadzīgas.
Un viņš atstāja krastu, šai krasta pasažierus neredzēja, bet otrā viņš zināja, pļāvēji gaidīs. |