| #uzzinu pēdējais | 14. Jan 2025 @ 13:47 |
|---|
|
intereses pēc apskatīju to slaveno genderu listi kur ir tipa 60 līdz 70 dzimumu (dzimtes identitāšu pareizāk). Man sanāca kaut kur ap 60, bet tas ir kā skaita, daudzi ir ar līdzīgiem formulējumiem, formulējumi ir izplūduši. Pamatā viss ir ļoti subjektīvi, balstās uz to kā viņi identificējas/ prezentējas.
Es sanāku tipa cishets, izklausās labi tipa varētu būt reptiliāņa personvārds. |
|
uz karstām oglēm iedevu brīvībeni tēva sievai, kura jaunībā bijusi avid lasītāja, tāpēc biju vīlies, kad man grāmatu atdeva atpakaļ, tiekot tikai līdz deviņdesmitajai lpp. un paskaidrojot, ka galvenā grūtība ir bijusi divas helēnas. nu man tur nav ko piebilst, es nevaru korelēt starp šo un savu sajūsmu par materiālu, tāpēc nemetīšu vēl cerību prom un kad man paliks te pārāk auksti aizvedīšu palasīt Ilmāram. |
|
gulēt aukstā istabā viņa negribēja, baidoties atkal saslimt, tāpēc, lai kaut kā sevi nodarbinātu, viņu nolika koridorā krēslu un sāka ar metālgriežamajā stangām griezt apmēram vienādos gabalus demontētos plastmasas sienas paneļus, lai varētu tos apsiet ar izolācijas lenti ērtai aiznešanai uz atkritumu konteineriem. griežot plastmasu, tā lūza un taisīja troksni, tas nebija visai ērti, bet tas bija darbiņš, kas jāizdara. |
|
dvieliti viņa pa roku galam neatrada, toties atrada ziemas mici, kas bija īpatnējas modes, tagad priedei bija mīksti un viņa vēl uzlika kapuci galv', jo telpā bija tikai desmit grādi, krāsniņu viņa ierīkos nākami ziemai, bet pagaidām viņa ar astoņiem džentelmeņiem dosies pāri jūrām un okeāniem nopelnīt naudiņu krāsniņai un varbūt kādai flīzei vannas istabā. veco vannu viņa visdrīzāk izmetīs ārā, jo tajā ir saestas vecās armatūras no sienu demontāžas, starp citu zem vienas no sienām viņa atrada ar krāsām pindzelētu tropu ainu, kur attēlota palma, krokodils un degunrdzis. vai tā būtu saule, kas apsildīja viņas ilgviļņus, viņai uz kakla bija šalle, kājās vilnas zeķes un ādas čības pārsvarā nevarēja sūdzēties arī karsta tēja ar medu bija pagatavotua. pagājušo reizi, kad viņa gulēja auksajā istabā tad vajadzēja dzert teraflu, bet tagad viņa bija ielikusi sildītāju un aiztaisījusi durvis, tikai deguns niezēja no mices. starp citu, runājot par špakteļdarbiem, vai svenu kuzminu pieņēma augstākajā mācību iestādē? par biedriem runājot, omīte gribētu saprast, kurā brīdī viņa strādā, bet kurā brīdī viņa izklaidējas. piemēram, tagad viņa vēl nebija noķērusi vilni, bet bet darbs tas notiekti bija, jo viņai bija mācīts, ka darbs ir piepūle, viņa noteikti piepūlējās palikt nomodā, visādi savādāk nekādu piepūli viņa neizdarīja, galva bija atbalstīta pret galdu, tā piepūli neprasīja, bet kas notika galvā iekšā viņai bija vienalga, ivņa uzticējās savai galvai, ka tā sapratīs un viņai atliks tikai baudīt darba augļus. tā īsumā viņa sāka aiz aizvērtām acīm redzēt savas perfokartītes tajās ar laiku vajadzēja parādīties ziņojumiem, ko tad viņa ar rakstības palīdzību nodotu tālāk kopējā aplūkošanai. ko viņa no tā iegūtu nebija skaidrs un nekad nav bijis, bet viņa nojauta, ka tajā otrā pasaulē viņa ir kopā ar visiem jaukaiem cilvēkiem kuri bija izpaudušies grāmatās, tās viņai bija kā svētvieta, kur patverties no ačgārnajiem šīs pasaules stabiem. vispārībā dzīvoklis nebija slikts, viņas intīmajiem darbiem tas lieliski noderēja. visas darbistabas un virtuves garumā logiem priekšā bija tūjas, tā bija dienvidu puse, tāpēc atrašanaš vieta bija ideāli bet lielajā istabā ja apsēdās pie balkona durvīm varēja redzēt visuma centru sāniski. un tas arī viss, tālāk viņa vairs neiespringa, jo bija jātaupa spēki. no rīta bija pamodusies ar sāpošām acīm un kārtējo reizi nozvērējusies, ka vairs nelietos telefonu izklaidēm, ka lasīs rāmatas, kad tās būs un ka rakstīs, protams, omītei patika rakstīt, bet patika arī pīpēt un ababas šīs nodarbes negāja īsti nopā, kas netraucēja pamazām jau atkal plānot nākamo 'pīpēšanas reizi. viņa ik pa laikam paceļa galvu un smaiegtām apžilbušām acīm skatījās rakstības kļūdas, jo nojauta, kad priksti sapinās, bet tā pārsvarā kvalitāte bija urā tur pat nevarēja sūdzēties jau bērnībā viņa bija iemācījusies rakstīt neskatoties uz pirkstiem, tagad nebija jāskatās arī uz ekrānu. viņa vienkārši pabāza starp galdu un pieri ziemas mici lai nespiež un pa lielam tā kā gulēja, tikai kaut kas viņu tirdīja. rakstīt jau bija labi protams, bet arī pīpēt gribējās. to lai pīpētu pie galda viņa principiāli nepieņēma, jo ir jārūpējas arī par svau veselību, vajag pakustēties un izjust pīpēšanas negatīvās sekas kā reibumu, mazliet sliktu dūšu, nojausmu, ka tas dara kaitējumu ķermenim, kurš ar gadiem palika nogurūšāk un ervi vairs neturēja, lai gan viņa atcerējās ka arī jaunībā juta hronisku nogurumu, tāpēc pavadīja daudz laika guļot, bet tas viss bia nieks, viņa prata saņemties, tikai domājot par nākošo komandējumu, viņa mazliet atvēlēja resursus tam, lai nez vai to var saukt par plānošanau, bet pieņemsim, ka plānoja, kā sadlīt spēkus, lai kādā brīdī vienkārši neggribētos nomirt, to darīt santa ar ingmāru viņai jau bija atļāvuši, tāpēc šajā jautājumā atbilžu nebija. |
|
lidijas tante ieslidināja kabatā resno galu, tā prieks nedarīja sev galu, tā mēģināja iedibināt kādu kārtību, kas būtu atbilstoša scenogrāfijai, tai bija olbaltumvielas un krāsaini grabuļi, bet nebija nekā tāda, kā nebūtu, tai bija viss, bet tajā pašā laikā visas likstas, kas ar to atgadījās, bija olbaltumvielu likstas, viņa pati bija pušķītis, viņa lika sev aiz auss visu, ko piedāvāja tai viņas radi, viņa pati bija atkāpusies tik tālu pieņemšanā, ka nezināja vairs, ja kādreiz būtu nojautusi, ka neviens muļķis nespēs viņai likt aiz auss kaut ko oderējamu, viņa praktiski bija kurlmēma, un arī acis viņai bija deviņās stāvenēs kā jau grūti būtu nolikt sev blakus lietiskos pierādījumus, lai ieekonomētu acu gaisu, tāpēc viņa strādāja ar aizvērtām acīm, rokas taču zināja ko darīt, bet prāts vienmēr bija klātesošs, to pat nevajadzēja mudināt, tad atlika tikai atrisināt jautājumu ar acīm, viņa pat nemitējās darīt saviem rakstvežiem zināt, ka pulksar gaismas akvareļiem būtu kaut kur pieskaitāmi, viņa pa lielam varēja gulēt, kamēr viņas rokas strādāja, pārsvarā tas jau ir reaktora darbs pēc tam likt lietā lieliskās iemaņas un piekoriģēt scenogrāfiju, ja pat gadītos kādas atstarpes starp burtiem, bet kādu tad prieku viņa no tā visa guva, tas vienkārši bija darbs, vajadzēja tikai paklāt kādu dvielīti starp pieri un galdu un varēja strādāt. |
| es īsti nesapratu | 13. Jan 2025 @ 21:01 |
|---|
|
ko zazis ar to trofisko piramīdu gribēja pastāstīt
ka viņa ideāls ir būt producentam, t.i. zālei? |
|
Sapnī uz šodienu, tātad, spēlēju kuģu šaušanu, mēģināju rakstīt "kartupelis", bet reāli rakstīju "karstupelis", tad saskaitīju burtus, sapratu, ka 1) burtu par daudz 2) burtam "s" nevajadzētu atkārtoties,
secināju, ka man iestājusies vecuma demence, ja pat nemāku uzrakstīt "kartupelis", pēc tam domāju, ka patiesībā spēt sapnī normāli rakstīt, skaitīt burtus un saskaitīt s burtus ir diezgan advancēti, kā arī nedaudz apvainojos par to, ka "karstupelis" nav vārds, jo tas taču būtu daudz jēdzīgāk |
|
es visu mūžu domāju
kas daudz mīlēs, tam daudz piedos
bet, nē, izrādās
kam daudz piedos, tas daudz mīlēsMūzika: Meute - You & Me (Flume Remix) |
| Tas būtu perebors | 12. Jan 2025 @ 17:47 |
|---|
|
https://jauns.lv/raksts/arzemes/636679-vacija-sakusi-runat-par-pirotehnikas-pilnigu-aizliegsanu
Nevajag aizliegt pirotehniku, piekrītu Šolcam. Nevajag padarīt cilvēkus par ganāmpulku kas dzīvo/ ganās daudzu noteikumu robežās. Cilvēkiem pienākas gan brīvība gan atbildība. Cita lieta ka tos kas pirotehniku tēmē uz citiem, šauj pa dzīvokļiem utt vajag konkrēti ietupināt uz gadiem 10. |
| čipsis | 11. Jan 2025 @ 22:57 |
|---|
|
Dienu sākām ar briecienu braucienu uz pārrobežu lielveikalu (kurš grāmatas, kurš šmotkas skatīties), turpinājām ar it kā Bībeles vārdā nosauktu bulcinēriju, kas nav nosaukta Bībelei par godu, turpinājām ar slidotavu un noslēdzām ar trim stundām traumpunktā. Mēs kā rūdīti traumpunktu klienti pasākumam sagatavojāmies, pirms tam paēdot ātras, bet sātīgas vakariņas, paņemot līdzi lasāmvielu un ūdeni un ārējos lādētājus (bet ne visus vajadzīgos vadus). Traumatologs/ķirurgs, kad nu sagaidījām, teica, ka mēs neesot pirmie klienti no slidotavas, toties esot veiksmīgāki, tieši pirms tam viš esot kādam cilvēkam jau operējis roku, mums tikai “atjēdzās – ģipsis”. (Kā nojaušat no šajās ierakstam atvēlētajās minūtēs pausto vārdu skaita, tas nebiju es, kurš traumēja roku un tad tagad nevarēs četras nedēļas skolā rakstīt kontroldarbus.)
|
|
Sen nebija tā bijis, ka brīvībeni izlasu vienā dienā. |
| Sadzīve | 11. Jan 2025 @ 16:10 |
|---|
|
Izdomāju kā atdzīvināt zāği, nu labi... man tam vajadzēja trīs dienas. |
|
Es turpinu nepieņemt kristietības izplatību. Tā pat varētu būt, ka romas impērija pārauga baznīcā. |
|
Pasaule darbojas manā labā. |
|
All my past failures are sweet. |
|
Elizabetes un Tērbatas stūris ir Anda Baklāne. |
|
Virzienā Jūrmala-Rīga vilcienā iekāpj jauns tētis ar divām mazām, pat miniatūrām meitiņām, gadus divus un trīs vecām. Viena visu laiku zīmē uz papīra loksnēm kaut kādus kaķus un pūķus, uzzīmē un padod tētim, kurš tos pabāž zem somas, otra nepārtraukti runā, pareizāk sakot, uzdod tētim jautājumus:
"Kad tu būsi liels?"
"Vai tu esi priecīgs?"
"Vai mēs satiksim mammu?" |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}