| 4. Augusts 2011 |
|
kārtējais jancīgais sapnis.
biju atvaļinājmā uz Durlandi. dzīvojos pie vecākiem, bet vecajā dzīvoklī, kurā mēs jau kopš pagājušā gadsimta nedzīvojam. dienas ritēja mierīgi brīžam cibojoties, brīžam skatoties TV (neesmu ko tādu jau gadu gadiem darījis), brīžam satiekot cibiņus un necibiņus sapņa IRL. vienā brīdī ienāca prātā apskatīties, kad ma ir jābrauc atpakaļ uz Fāterlandi, jo bia tak pirkta turp atpakaļbiļete, bet es pa māju dzīvojot jau galīgi esmu zaudējis laika izjūtu. sameklēju fotosomā biļeti. atpakaļ jābrauc ir 5. februārī. paņemu mobīlo telefonu un apskatos datumu. ir 4. februāris. pēc tam mēs ar mammu pastaigājamies. kaut kas parkveidīgs (pēc izskata un izjūtām kā Rīgas lielie kapi; nav gluži tieši tādi, bet ļoti līdzīgs tas parks); viss saules pieliets, zaļo, tāda patīkama vasaras vakara noskaņa. mamma stumj bērnu ratiņus. runājam par to, ka rīt braucu prom un vai vajag zvanīt māsai un teikt, lai viņa nāk šovakar pie mums vai ne. tad mamma pamana kādu vīrieti sēžam uz soliņa un iet viņam klāt. bērnu ratiņi ir pazuduši. abi sāk sarunāties. es arī pieeju, viņš paskatā uz mani un pieceļas, un mamma mani ar viņu iepazīstina. Svens. seko rokasspiediens. tāds maigs, silts, patīkams un ilgs... pareizāk sakot Svens no mums pat neatvadoties un nelaižot manu roku vaļā steidzīgi dodas prom un mana roka lēni izslīd no viņa satvēriena. mamma pa to laiku ir aizgājusi līdz celiņu krustojumam un sarunājas ar kādu ģimeni - divi pieaugušie un tris bērni, no kuriem vies vēl ratiņos. nevienu no viņiem nepazīstu es paeju viņiem garām un aiz krustojuma ir voljērs ar lāci (līdzīgs kā gaģušņikā - bedre). tā mūra sienā ir iekalts uzraksts: Nokia* halo.
tad es ieskatījos pulkstenī. astoņas pāri astoņiem. parasti es 22 pāri dodos uz darbu. sapratu, ka šodien kavēšu un vēl uz dažām minūtēm ļāvos snaudai, mēģinot sapni vēl notvert aiz astes. neizdevās, lai gan viss organisms to pieprasīt pieprasīja... man sen nav bijuši tik pozitīvas labsajūtas pārpilnu sapņu.
*- vispār cik ta kantoris un kam ir samaksājis par reklāmas izvietošanu manos sapņos? katrā gadījuma man ne. |
|
beidzot atnāca mans jaunākais dvīņubrālis... pa absolūto donnerveteru. tik slapjš un nelaimīgs... viņš ir tik aizkustinošs bērns... |
|
un es, riebeklis tāds, tagad savu jaunāko dvīņubrāli sadzirdījis ar tēju vilkšu ārā tai donnerveterā uz daudzām stundām liedēties (kamēr man apniks būt izlijušam cauri slapjam, kas pie manas plānprātības ir visai apšaubāmi). nē, nu dažreiz man parādās kaut kas līdzīgs jūtām un patiesi kļūst žēl cilvēku, kam gadījusies tā nelaime ar mani iepazīties... /tos, kas ir pamanījušies pat kļūt par maniem draugiem es vispār nesaprotu; bet nu es nesaprotu jau arī to kā es pats ar sevi esmu spējīgs +/- pastāvēt vienā dimensijā/... |
|
vobšem, ja gribat +/- būt kaut cik dzīvi neriskējiet kļūt par studentu, kas nodots manā rīcībā... vispār neriskējiet mani pazīt. pat pats Lucifers vēl nav riskējis ar mani iepazīties. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |