| 30. Maijs 2007 |
|
gribēju papukstēt, ka dzīve grūta.
bet uzrakstīšu labāk par to krēslu. tad nu tā. ir tāda lieta, ka man ir jokaina redze. un tas jokainums tieši krēslā izpaužas (un nav man "vistas aklums"; tikai nevajag). tātad ir tā, ka krēslas laikā vienu īsu brīdi ir sajūta, ka tā gaisma, kas ir, "spiež" uz acīm, pie kam reze kļūst selektīva. cilvēkiem vairs nav seju, kā arī rokas un kājas, ja tās nav drēbēs, pazūd. nu ir tā, ka metru 20 attālumā no manis ir bezkājains un bezrokains cilvēks, kurš karājas gaisā un nāk man pretī. pienāk tuvāk un izrādās, ka viņam ir gan kājas, gan rokas. un tajā pat laikā priekšmetus pat 200 m attālumā es redzu skaidri un bez dīvainībām. un pienākot tuvāk priekšmetiem ir skaidrs, ka es redzu tikai to, kas ir un neko mazāk. tas īsais brīdis krēslas laikā, kad pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem nav redzama miesa, ir baiss. man kaut kā patīk redzēt cilvēkus ar miesu. |
|
Bauskas gaišais. bet vismaz auksts... |
|
bet pēc šīs trakās dienas, kad uzradies laiks un var tā mierīgi pasēdēt pie datora, nolēmu uzrakstīt savu šīs nakts sapni.
Darbības vieta: K-sala. VJ virtuve.
Darbojošās personas: VJ, ED, SM, IK, AJ, JJ.
Darbība: VJ mani kacina. es jam iesaku pārtraukt. cilvēks, kuram nav kauna būt cilvēkam nepārtrauc un es izsaku viņam draudus, ka jamo bildināšu, ja viņš turpinās tādā garā. viņš turpina. un tad nu es arī viņu bildināju. ar garumgaru bildinājuma tekstu (teksts bij labs; žēl, ka švaki atceros)... un pēc pauzes, kad viņš to bija apsmadzeņojis, VJ visus atstāja atkārtiem žokļiem... viņš bildinājumu pieņēma...
un un vēl brīdi vēlāk mēs bučojāmies.
diemžēl tad es pamodos. kā vienmēr sapnis beidzas pašā labākajā vietā! es gribu tur atpakaļ. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |