|
turpinu attīstīt to savu domu par Nāvi. vai pareizāk sakot, tā pārdzīvošanu. un pats brīnos, par to pie kā mani pārdomas par šo tēmu noved. ak, jā, un vēl tā sajūta, ka reiz tas jau ir bijis. nu tā sajūta mani nepamet un brīžiem domas noved pie tādiem kā zibšņiem, kad es savā prātā ieraugu notikumus vizuāli un jūtos tā it kā būtu to vienkārši atcerējies. un brīžiem pat bail paliek no tā, ko smadzenes vēl varētu izmest, ja es turpināšu operēt ar domu par Nāves mirstīgumu. bet pārtraukt un apstāties es vairs nevaru. tā doma dara savu...
vispār ar domām ir tā pat kā ar tārpiem, ja iegraužas tavā miesā, tad turpina grauzties, grauzties un augt un attīstīties un Tu nezini, kas no tā beigās sanāks -- pilna dirsa sūdu vai arī kas labāks... |