| 10:51p |
Par vainīgajiem
Nacionālā mēroga celtniecības konsorcija pats svarīgākais sēdēja savā monumentālajā virtuvē, kas iemiesoja visu viņa varenību un, lēni sūkdams konjaku, drūmi vērās caur lielajām logu vitrīnām vērojot, kā asais novembra vējš loca niedres krastmalā un kā retas lietus lāses jaucas ar asajiem Baltezera vilnīšiem. Ezers šajā stundā bija melns un drūms, gluži kā paša svarīgākā domas. Virs kafijas automāta piekārtais televizors bez skaņas jau kārtējo reizi līdz apnikumam attainoja vienus un tos pašus kadrus no traģiskās notikumu vietas. Mirgojošas signālugunis, asinīm nolplūdušas sejas, gluži kā zivs bez skaņas muti virināja jauniņš un pēc skata ļoti satraucies žurnālists. Milzīgajā ēkā valdīja smacējošs klusums, ko ik pa brīdim pārtrauca suņa knosīšanās hallē un guldziens norijot kārtējo konjaka malku. Sieva bija patvērusies savā ēkas spārnā, jo viņai vēl spilgtā atmiņā bija jūnija notikumi, kuri lieku reizi atgādināja, ka šādos brīžos labāk nemaisīties viņam ne pa kājām, ne pa domām.
Domas, kas no sākuma bija vijušās sarežģītos mezglos, metot cilpas no bailēm līdz pat vainas apziņai sāka iztaisnoties, iegūt tiešākas līnijas, līdz pilnībā nostiepās, skaidri pasakot priekšā, kas darāms.
Pašam svarīgākajam bija glīts un dārgs viedtālrunis, kas viņam riebās. Viņam nepatika viedtālruņi un viņam nepatika, ka viņam zvana. Šovakar tālruņa skaņa bija izslēgta, bet zvanīja tas bez mitas. Norijis kārtējo konjaka malku, skaidrās domas pavadījumā viņš pastiepa savu veco, kādreiz tik sastrādāto celtnieka roku nobružāta, veca mobīlā telefona virzienā. Šo tālruni viņš mīlēja, jo tas zvanīja ļoti reti un tajā bija tikai četri kontaktu numumuri, bet toties ļoti svarīgi, tāpēc viņš mīlēja šo tālruni jo vairāk.
Traģiskā negadījuma izmeklēšana ilga teju vai sešus mēnešus. Izmeklēja gan eksperti, gan žurnālisti, gan bojā gājušo tuvinieku nolīgti privātdetektīvi. Tika saņemtas līdzjūtības no tuvu un tālu valstu amatpersonām. Laboratorijas un mobilie ekspertīžu centri strādāja bez atelpas. Nesnauda arī izmeklētāji un dažāda kalibra un spēju slepenie dienesti. Septītajā mēnesī koletīvās pūles vainagojās ar panākumiem.
Koventrijas konstebls Barteks Kežinskis, trešās paaudzes anglis ar poļu saknēm, neizpratnē vērās uz saņemto Interpola epastu, kas paģērēja nekavējoties identificēt un novērot imigrantu no Latvijas Genādiju Svetlakovu saistībā ar astoņu cilvēku slepkavību un divdesmit cilvēku ievainošanu ne ta sarīkotajā terora aktā, ne ta nolaidībā. Tie Interpola tekstu saīsinājumi Barteku bija mulsinājuši vienmēr. Vēl vairāk viņu mulsināja norāde nekādā gadījumā nemēģināt aizturēt subjektu paša spēkiem, jo viņš varot būt bruņots un bīstams. Tas viss bija mulsinoši, jo minētais Genādijs jau divas dienas atradās viņa iecirkņa aizturēšanas izolatorā. Tur viņš bija biežs viesis, jo kā jau visi Latvijas emigranti mīlēja pārmēru iedzert spirtoto. Genādijs Bartekaprāt bija lāga puisis, vismaz kad nedzēra, ar čaļiem rukāja celtniecībā, lika reģipsi, jumtus, bruģi, reizēm sametināja, ja kādam ko vajadzēja. Varbūt retu reizi izkāvās ar lietuviešiem. Latvijā arī esot it kā par celtnieku strādājis, metinājis sijas lielveikaliem, nekas, kas liecinātu ka viņš ir tāds slepkava. „Dīvaini”, nodomāja Barteks, bet drošs paliek nedrošs paraudzījās ap stūri, vai šis asiņainais slepkavnieks tup tajā pašā būrī, kur viņš viņu aizvakar nemaņā piedzērušos bija iesviedis. |