| 9:17a |
Par vakardienas topiku unpy cibā
Ja man jautātu ko es gribētu un kam es pat varētu kvalificēties, tad tas būtu sēdēšana "reklāmas aģentūras otstoiņikā" . Tā kā lielās reklāmas aģentūras neskatoties uz slēptajiem šērholderiem joprojām paliek privātas iestādes, sēdēšana otstoiņikā nav tik klasiska kā mūsu valsts kapitālsabiedrību valdēs, kur vienīgā nepieciešamā prasme ir spēt atšķirt nēģmaizīti no lašmaizītes.
Nu lūk, reklāmas atstoiņiks izpaužās kaut kā sekojoši. Tev ir vizītkarta no sērijas "International Tender consultant" vai kaut kā tā. Šodien tiek pičots ww beetle brazīlijā. Tu biznesa klasē dodies uz Rio, lai gudri padirstu par to, ko vajag un ko nevajadzētu iekļaut prezentācijā. Reāli vietējie izdarīs pa savam a tu patiesībā pēc formālas atzīmēšanās ka esi ieradies iesi ielās un pisīsi mauku. Pēc tam uz Maskavu , uz Alfa Bank piču, pēc tam novadīt workšopu kaut kādā Golden Hammer Rīgā, tad uz Londonu atskaitīties, tad uz Adelaidi, jo ir Fosters pičs.
Reāli atbildību par tendera iznākumiem Tu nenes, tu tikai tā aizbrauc gudri padirst mītiņā un pēc tam uzreiz aidā, iepazīties ar vietējo virtuvi. Skaisti, krāj tik jūdzes Britiš Airways biznesa klasē, saņem ap 300k poundu gadā un tevi ir draugi, čomi, sabutiļņiki katrā lielākajā planētas pilsētā. Vienīgais ko nedrīkst aizmirst ir savs feisbuka un tvitera logins, jo tad gan viss aiziet pakaļā.
Papildinājums. Atcerējos, ka ap divtūkstošo gadu vidu klīda sekojoša leģenda. Cik tajā ir patiesības , cik nē - nezinu. Bet stāsts bija sekojošs: Londonas Leoburnett vadītājam ne ta bija laiks pensionēties, ne ta viss okoņčaķeļno zajebala, bet viņš beidza savas vadītāja gaitas, lai dotos uz dzimto Skotiju un kļūtu par gidu kautkādā vecā pilī. |