|
Septembris 8., 2010
22:50 gribēju iet uz 'opijs tautai', bet neaizgāju. laikam īsti negribēju. taču pavisam negaidīti nācās piedalīties labdarības pasākumā. piezvanīja māsīca un pavēstīja, ka saņēmusi vēstuli no stradiņa slimnīcas kapelānes, vai nevarot izlīdzēt vienai apmēram 30 gadus vecai sievietei ar dzīves vietu, kas nepieciešama kādu nedēļu vai ilgāk. ta' nu nācās šovakar vest atslēgas un ierādīt māsīcas dzīvokli utt. pārrodoties mājās, griezu meloni, lai pamielotos, un man bija kauns. kauns par to, ka es mielojos, bet citiem nav, ko ēst, nemaz nerunājot par neesošajām mājām. viņai ir filoloģes izglītība, nav māju un darba, ir invaliditātes pensija un slimības. pa dienu kaut kur staigājot, es īsti nesapratu, laikam pārsvarā gājusi uz baznīcu vai tml., bet naktis pavadījusi patversmē. tagad domā atrast kaut kādu sociālo māju, kur dzīvot. nē, es ne tik daudz nokaunējos par faktu, ka mielojos ar meloni, bet par to, ka mēdzu čīkstēt...
|
Comments:
| From: | 15 |
Date: | 8. Septembris 2010 - 23:57 |
---|
| | | (Link) |
|
man liekas tas nav kauns, bet vainas apziņa. |
|
|
Sviesta Ciba |