|
|
|
Maijs 4., 2010
17:10
skatījos dziedāšanu pie brīvības pieminekļa un vairākas reizes gandrīz apraudājos. nezinu, kāpēc. ne es nenormāla patriote, nekā. skatījos un domāju, ka man visus žēl. nosalis vecītis varbūt pēdējo reizi tur dzied, tantes sunītis un mazas meitenes varbūt pirmo reizi, un visus tik žēl. cilvēku maz, un arī par to - žēl. dziesmošanas laikā paņēmu albumu un skatījos vecās bildes, starp bildēm arī tādas, kur nobildētas j. čakstes bēres, un atkal uznāca žēlums. un vēl žēlums par to, ka nekad vairs nesatikšu savus vecvecākus. ja citus aizgājējus vēl var nejauši sastapt uz ielas, tad mirušos - nekad.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
