|
|
|
Maijs 20., 2011
21:59
neticami, ka vairs nav jāburas pa spss, exceli un wordu, pēc ilgiem laikiem ieraudzīju, ka ir tak pavasaris. ieraudzīju, ka ievas jau novītušas, ieraudzīju ziedam ceriņus un kastaņus. pēdējā laikā bija sajucis, kad ir rīts, kad vakars, vēl šodien, kad ap plkst 12 izgāju no mājas, nesapratu, kurp eju. šodien atcerējos, ka vakar, visam pa vidu (tā laikam latviski nesaka, bet nezinu, kā saka), biju aizgājusi uz lnso + šišons + šimkus, man brīžam gribējās raudāt, asaras nāca, bet es kodu mēlē. šodien arī gribējās raudāt - kad akuratere, lūriņa un m.k. kalniņš, 100 g kult. raidījumā, imantam kalniņam dziedāja dziesmu par zilo putniņu, pirmīt gribējās raudāt, kad izlasīju, ka a.auziņa raudājusi pepijas garzeķes muzejā, iedomājos, ka man arī būtu jāraud, un knapi savaldījos, lai neraudātu. nav ko raudāt, ir jāsmejas, jo rīt ar kolēģiem braukšu ekskursijā, tiešām jāsmejas, jo ar kolēģiem diez ko nedraudzējos, bet ekskursijā braukšu, jo liekas, ka neviens ne ar vienu tā īsti nedraudzējas. nekad neatceros, kā jāraksta vārds ne ar vienu, nevar saprast, vai tas ir viens vārds vai vairāki. viens gan ir skaidrs. tas ir viens vārds.
|
|
|