|
|
|
Februāris 8., 2007
00:00
kad esmu mājās, man vislaik pakaļ suns un kaķis staigā, tad iedomājos, vai tiešām esmu tik ļoti bēdīga, ja jau zvēri pakaļ staigā. draudzeņu bērniem, savukārt, priecīga liekos, šie vienmēr gaida, kad ieradīšos, lai gan es galīgi nemaz nečunčinos kā bērns. vienas draudzenes 3gadīgais bērns staigājot pa māju ar manu bērnības fotogrāfiju un sakot: "re kur kristīnīte":> un vēl cits saka, ja jau man ir suns un kaķis, kāpēc man nav tīģera.
jā, kāpēc gan man nav tīģera?
|
09:38
Labums ir tāds,ka ir leduspuķes,un vēl tas,ka tik skaidri var redzēt,cik stipra ir silta elpa
|
10:27 - gastrō
runpis šodien kāro garneles, zivis un kaut kādu putru
|
10:29 - dabszinības
tagad kāds gudrais varētu pastāstīt, kas ir tā mirga gaisā. m? mazi ledus gabaliņi? kā rodas? googlē jau to nevar pajautāt:)
|
10:40
man katru dienu nākas iedomāties par nomiršanu, jo raugi, netālu no mana darba, uz kalnciema ielas pirms tilta, ir baisa gājēju pāreja, nē, pārbrauktuve, teju visi autō nesās tā, ka nemaz i nedomā apstāties, un asiņu peļķes esmu tur redzējusi vairākkārt,katru rītu domāju, cik labi, ka paspēju, brr, un trakākais, ja tevi notriec šādā aukstumā, iedomājies, tu uz vietas neesi beigts, bet tev tur tā jāguļ aukstumā un jāgaida ātrā palīdzība, nē, piedodiet, ka es tā runāju tik skaistā rītā, heh, un nomiršana jau tabu, ja tu par to runā, tātad esi depresīvs īmō, bet tā jau akurāt nav
|
13:46
es mēģinu, bet kaut kas ķeras, bail vērties vaļā
|
17:53
nezinu kā jūs šodien, bet es jūtos kā spoks, kā ragana, mati lien acīs un neliek mieru, tad spraužu gar ausīm un kļūstu par ļusju
|
20:29
Šodien neesmu savs mugurkauls,esmu cits. Pirmīt kā sāku nebūt,vēl turpinu nebūt, pēc tam atkal būt,bet varbūt tieši tad,kad būšu,nebuušu. No brezenta jakas mežģīnes rēgojas
|
22:32
apbrīnojami, bet mans runpis šodien bij aizvilcies uz vingrošanu, pabrīnījos ka šis nemaz nebija pārāk tizls
|
|
|