|
|
|
Novembris 11., 2005
10:54
mani dies tēs točen mīl. vakar salielīju savu interneta provaideri, ka nekad mums nekaras tīkls, a šis ņēma un vakar saliecās n-tajos līkumos, ka i parāpot nevarēja, kur nu vēl paiet. mani dies tēs točen mīl. vakar braucu mikrōautobusā kopā ar bābieti, kura riktīgi krita uz nerviem, jo dirsa [es protams atvainojos par tik nesmalku vārdu, bet es jau neesmu dies ko smalka, ziniet] pa mob. tel. nonstopā, dura. kā jau sacīju, dies tēs mani mīl, jo šorīt tērgājošā masa atkal iekāpa mikrōautobusā. iekāpa 32. autobusa galapunktā jau vāvuļojot pa telefōnu, es, naiva būdama, cerēju, ka drīz apklusīs, taču ‘figu!’, mātīte ļerkstēja līdz pat pieturai ‘matīsa iela’, kas atbilst kādām 25 minūtēm. lielā būtne atkal risināja visādas persōniskās sarunas pilnīgi bez mitas. man šķita, ka viņa ož pēc zupas un cepumiem. Tā kā dies tēs mani točen mīl, tad saprotams, ka viņa sēdēja uz krēsla man līdzās. mēģināju raidīt ‘cilvēknīdēj skatienu’, bet tas nelīdzēja. labi vismaz, ka ir internets, un varu izspļaut žulti..
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |