| | Feb. 7th, 2025 @ 04:18 pm |
|---|
|
"Dievs bija iecerējis miegu vienīgi tālab, lai spirdzinātu miesu, un ne tāpēc, lai attēlotu nāvi, jo viņš nebija iecerējis pašu nāvi. Taču cilvēks pats radīja to; Dievs ņēma cilvēka radīto nāvi savās rokās un izlaboja; un tā kā tai ir biedējošs veidols un izskats un cilvēkam bail no sevis radītā, Dievs viņam to parāda pazīstamā, neatlaidīgā, tīkamā un pieņemamā veidā, miegā, lai pamostoties teiktu "Vai dusēt mirušam nebūs nekas cits, kā es tikko jau dusēju?""
/ Džons Donns, Lūgšanas un apceres ārkārtas gadījumos un manas slimības posmiCurrent Music: All the Same - Aqua de Estrellas |
| | Feb. 6th, 2025 @ 10:49 pm |
|---|
|
Rīt gaidāms augstākais atmosfēras spiediens pēdējos desmit gados. Būs jāpieskata, kādus dančus rīkos mans asinsspiediens. |
| | Feb. 6th, 2025 @ 10:10 pm |
|---|
|
Sententia in me protervitas pugnat. Neque me adiuvat homo melior facta. |
| runā dāmas, vol. 13x | Feb. 6th, 2025 @ 09:11 pm |
|---|
|
nedrīkst jau tā teikt, bet šis tiramisu ir labāks par seksu.
|
| | Feb. 6th, 2025 @ 06:07 pm |
|---|
| | Feb. 6th, 2025 @ 06:06 pm |
|---|
|
es ienīdu ilonu no paša sākuma, es esmu OG, es vienmēr teicu, ka viņš ir lohs. tagad visi grib ienīst ilonu. tagad visi grib būt kā es. bet es esmu tikai viens |
| | Feb. 6th, 2025 @ 06:05 pm |
|---|
|
uuu they go medieval on they |
| | Feb. 5th, 2025 @ 07:13 pm |
|---|
|
Tiem, kuriem pārmet čītošanu, vajadzētu čītot vēl vienu reizi. |
| | Feb. 5th, 2025 @ 07:37 am |
|---|
|
Ceļos četros no rīta un strādāju divpadsmit stundas. |
| | Feb. 5th, 2025 @ 07:34 am |
|---|
|
Man vakar darbā iedeva glāzi viskija un zobubirsti un teica, dari, ko gribi. |
| | Feb. 5th, 2025 @ 07:24 am |
|---|
|
Gulēt ejot, pie sevis skaitu diezgan jaudīgu repu. |
| | Feb. 5th, 2025 @ 04:57 am |
|---|
|
Kāds aizgāja ar Viktora jaku. |
| antoniims | Feb. 4th, 2025 @ 11:01 am |
|---|
|
miesmiilis vs. dievbiilis |
| Pasham sev | Feb. 4th, 2025 @ 10:52 am |
|---|
|
MarksAurelijs.II,5. Ar vīrišķīgu,romisku stingriibu katru reizi ieceri dariit tikai to, kas ir tavos speekos, ar skaidru un NEUZSVEERTU nopietniibu...
p.s. da, kas es vispaar taads esmu, lai da kautko, daa sev- liegtu (c) |
| | Feb. 4th, 2025 @ 08:20 am |
|---|
|
Šķiet, ka kaut kādā tālā laika punktā nogriezu sev pilnvērtīgu dzīvi, jo ieklausījos savā nīkulībā, vēlmē pēc miera vai citos cilvēkos. Arī šobrīd puspamodies funktieris nelaiž vaļā atlaist šo savu versiju. Tagad apraušos un iecitēšu saistošu un vērtīgu @LitNomad piegājienu no video:
If you could live your life like 100 times over in some kind of Monte Carlo simulation, the way I live my life, I'm always trying compete against other versions of me. So if I lived my life 100 times over and I tracked it, I want to be the most performant version of myself.
Tad komentārā: This was a scatterbrained talk...
The reason I make that point was supposed to be connected to the idea that we can’t compare ourselves to others, because we all have different genetics. Like I will never be lebron james no matter how much I practice, but I want to believe that if I changed lives with him, I could get further than him as an NBA player. Likewise, if he switches lives with me, I want to outperform how he plays my avatar.
So the best way to measure ourselves is how far we do with what we’ve been given. If there were a creator (be it religious or the human who decided on our simulation’s avatar), I want to outperform expectations so badly that they think I was a glitch in their system haha.
|
| Ⅲ | Feb. 4th, 2025 @ 12:13 am |
|---|
|
Raitis nebija vienīgais, kurš izvēlējās turpināt. No visas grupas, kas sāka slēpot, bija palikuši tikai trīs.
“Sieviete (vai meitene)?” - pie sevis nodomāja un mēģināja aizgaiņāt šīs, it kā nepieklājīgās domas. “Tās tāpat viņi nedzird” - pats sev atgādināja.
Un tieši šīs - tieši, tieši šādas domas viņš tiecās pazaudēt, kad uzklikšķināja uz pogas “Apstiprināt maksājumu”, vēl sēžot mājās pie datora mazliet pārkarsētā dzīvoklī. Darba logi vēla rīta saulē un dzīvoklis atradās vakara saules pusē. Tāpēc pārnākot mājās, viņš nomainīja atrašanās vietas adresi, paliekot tajā pat ellē. Mirklī, kad nospieda pogu, viņa dopamīna izsalkušais suns pilnu vēderu aizgāja gulēt, lēni un mierīgi smilkstot labsajūtā. Sasvīdis, nauda iztērēta, domas prom. Var mierīgi aiziet gulēt.
Otrs palikušais un kurš turēja tempu, izskatījās mēģina tikt ātrāk prom. Viņš bija vīrietis vecuma kategorijā 65+ un viņa spilgti zaļo jaku Raitis atcerās. Viņš stāvēja rindā aiz “jakas”, kad vīrietis mazliet skaļāk atbildēja, ka neteiks precīzu vecumu, bet atzīmēs vecuma kategoriju 65+. Tas būs viss, ko viņš vēlas atklāt.
Raitis mēģināja uzsākt sarunu ar joku:
- “Jūs ietilpstat arī veģetāriešu kategorijā!” - pieliecies mazliet no sāna, Raitis ar platu smaidu norādīja vīrietim uz zaļo jaku.
- “...”
- “Es atvainojos, neizdevies joks par jaku. Atvainojiet, lūdzu!”
Raitis izspēlēja galvā vēl pāris frāzes, ko gribēja paskaidrot, ka viņš tā parasti nedara un viņam nepatīk pašam, kad cilvēki viņu tā uzrunā un vēl jo vairāk - joko ar/par viņu. Un ka īstenībā viņš jūtas daudz labāk klusumā - tā ir viņa komforta zona. Man patīk grāmatas un labāk piektdienas vakaru pavadīt mājās un introvertizēties. Un tā aizdomājies atkal sakautrējies par savām domām, ka tagad viņš vienkārši runā ar sevi. Bet bija sev pateicīgs, ka neko vairs neteica. Norakstīja uz to, ka ir ļoti priecīgs un satraukts par tuvojošos ceļojumu uz Arktiku. Un reizē arī mazliet apvainojās, ka kungs varēja arī kaut ko atbildēt, nevis tikai mazliet samiegt acis un novērsties. Kaut kādai pieklājībai jābūt(!!).
Tālumā jau varēja redzēt nākamo nometni, kurā atpūsties. Kopā Svalbardā bija pieejami vairāki vairāku dienu slēpošanas “apļi”. Raitis sākumā bija domājis izvēlēties mazāko un vieglāko, bet redzot, ka tur piesakās vairāk cilvēki ar ģimenēm un tādi.. vecāki cilvēki, izlēma paņemt vidējās sarežģītības trasi. “Protams, tur būs tracis un nebūs iespējams izbaudīt skatus un sniega klusumu..” - tā Raitis savās domās.
Viņam bija pārsteigums redzēt “zaļo veģetārieti” startā un uz brīdi viņš apsvēra uzsākt sarunu. Nekas labāks par atvainošanos viņam nenāca prātā, tāpēc viņš iepauzēja.
Starts nebija visiem kopīgs, bet ieteicams bija izbraukt dotajā laika intervālā, jo tad būs jāpagaida apmēram divas stundas. Raitis grasījās izmantot šis divas stundas, lai tiktu galā ar ekipējumu, kuru līdz galam nebija sapratis un papētīt karti, palasīt ko pa ceļam būtu jāapskata vai jāuzmanās. Tomēr pamanīja, ka “veģetārietis” devās uz trasi un Raitis nevarēja pretoties - devās nopakaļ. Varbūt pa ceļam izdosies parādīt, ka viņš nav kaut kāds trakais jokotājs.
Nometnē varēja pašiem ķert zivis āliņģī vai savākt turpat sasalušās. Raitis, netaisījās makšķerēt un tas mazliet atgādināja par tēva hobijiem. Un tajā virzienā viņš tiešām negribēja iet. Ne viņš tika toreiz tēta hobijiem līdzi, ne tagad viņš tiktu līdzi no tiem atgaiņāties. Viņš pieliecās un paņēma pāris zivtiņas, kad nejauši pamanīja, ka (pēc izskata ne-tūristi, bet drīzāk vietējie) , smīkņāja un skatījās uz viņa pusi.
Katram iedalīja koka kabīni, kas vairāk izskatījās pēc lauku mazmājiņas, kas nogāzta uz zemes. Iekšā bija jātiek rāpus. Viņš iesprauda savu izdalīto karodziņu un numuru pretī ieejai un devās pie ugunskura. Puskrēslā spīguļoja vairāki desmiti ugunskuru un varēja skaidri redzēt, kur sēž instruktori, vietējie un kur tūristi. Tūristi arī bija visskaļākie, tomēr Raitis tur jutās drošāk. Atradis ugunskuru un salicis sasalušās zivis katliņā, lai tās uzvārītu kā mācīja instruktori, viņš pamanīju spligti zaļu jaku tieši pretī. Raitis bija pārsteigts un samulsis. Ja viņš to būtu redzējis, te nesēstos. “Laikam nogurums” - Raitis atrada vismaz kaut kādu attaisnojumu. Vīrietis blenza (jā, blenza!) viņam tieši virsū un kaut ko košļājot. Griežot nost, košļājot. Griežot nost, košļājot. Raits nenovērsa skatienu, drīzāk no šoka, nekā no vēlmes dominēt skatienu kaujā. Tad salūza un novērsās, turpinot sildīt zivis. Dīvainākais, ka vīrietis nenolaida no viņa acu skatienu. Lai cik reizes Raitis “nejauši” šķielējot nepaskatītos - veģetārietis turpināja blenzt. Paēdis, sasildījies, Raitis savācās un gāja gulēt. Pusceļā vēl uzmeta pāris reizes atpakaļ uz “zaļo” un viņš neskatījās. “Dīvains”.
Šajā naktī Raitis sapņoja par savu tēvu. Kā viņi makšķerē, kā viņi taisa žogu. Kā viņi maina cauruli izlietnei. Kā viņi iet medībās ar suņiem. Kā viņi šauj. Kā viņi mazgā netīras ar darba dubļiem rokas. Kā viņi viens otru apskauj pēc tikko nolasīta kartupeļu lauka. Kā viņi velk beigtu cūku uz kapiem. Kā viņi baltās drēbēs iziet no pirts.
“Kā tu jūties?” - tēvs pārliecināti, bet klusi vaicā.
“Šitā labi” - Raitis smaidot, bez liekām domām atbild.
“Un kas tev jauns dzīvē?”
“Tēt, piedod..” - Raitis raud “.. piedod, ka nevaru to visu, ko tu!”
“Viss labi, beidz, Raiti, tu esi tu un es esmu es” - tēvs smaida.
“Un kas tev jauns?”
“Man? Man viss brīnišķīgi!” - tēvs skaļi smejas
“Ja?” Raitis šņukstot smaida
“Jā, viss brīnišķīgi, es beidzot te nomiršu.”
Raitis pamostas raudot ietīts zaļā jakā veģetārieša skavās. Tepat puslokā sastājušies vairāki cilvēki skatās bālām acīm. Ir jau rīts. Mazliet gaišs un lēni snieg. Un vienīgais, kas Raitim nāk prātā ir -
“Ja Ellē ir bezgalīgi karsti, tad tagad ir Debesis zemes virsū”. |
| | Feb. 3rd, 2025 @ 09:29 pm |
|---|
|
es tikai gribēju iepīkstēt, ka nupat sapratu, ka teds beikers ir kolosāls brends.
pats nekad sev nepērku un diez vai pirkšu, bet gan zeķes foršas, gan maks foršs, gan rokasbagāžas koferis arī foršs. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}