- 31.10.17 09:27
-
Togad ar mazajiem ķipariem viņa sēdēja indiešu Jaunā gada koncertā un skatījās uz dejotājām. Košie, smalki izgreznotie tērpi, aizgrābtās dejotāju sejas, kas ar ķermeni, rokām un koncentrētu apziņu izdejoja Šivas šakti kosmoloģiju, parāva vaļā kaut ko pēdējos gados cieši sasietu, un no acīm sāka nekontrolēti tecēt asaru tērcītes, bet viņa aizvien smaidīja. Pēdējo gadu stress un saspringums, regulārie pirmsnāves bailēm līdzīgie uztraukumi par bērniem, hroniskās psihosomatiskās vēdergraizes, tas viss vienā brīdī pagaisa. Bērni bija paaugušies, kļuvuši patstāvīgāki. Vecākie ar lielu aizrautību skatījās koncertu un mēģināja atkārtot dejotāju kustības. Jaunākā meita bija krēslā aizmigusi. Un vēl viņai aizvien prātā bija pirms koncerta pa Lhasas klostera radio dzirdētais kādas sievietes aicinājums - ja esi slims, pat ja nedziedināmi, meditē par to, ka paņem uz sevi arī daļu no citu slimo ciešanu nastas. Var gadīties, ka izveseļosies.