13. Janvāris 2010

• dežavū, kas vēl nav iestājies
• 13.1.10 00:44
• Šitais gan jāatceras - izsēdāmies uz planētas vai drīzāk pavadoņa Minor Sircam (otrais vārds bija citāds, bet nekādi vairs nevaru atcerēties). Viss normāli, maza planētiņa, pirmā dežūra kopš ierašanās, guļam ar pārinieku guļammaisos, aiz muguras betona siena, blakus no mums pa labi rāmi deg bāzes vārtu laternas, turpat relatīvi netālu esošas gigantiskas planētas pavisam šaurs, izgaismots sirpis ar dažiem krāteriem un vietām nedaudz zvaigžņu, viss tā skaisti tumši zilos toņos, kas nemanāmi pāriet nakts melnumā, daļa no kura esam arī mēs, tad no lēzenās kalna nogāzes ierodas tādi paši zili-melni suņi, kopā pieci, varbūt, ka tālāk, tumsā ir vēl, bet nav saskatāmi. Tuvākais sastingst no mums kādus metrus desmit attālu, mazliet tālāk apstājas arī pārējie, sastingst un skatās. Nevar saprast, kas tie par suņiem, baiļu nav, jo nekas nenotiek, suņos nav agresijas, pēc skata kā palieli dogi. Savāda ir nekustīgā poza un rāms skatiens tieši acīs, pie tam bez jebkādām emocijām. Nežēlīgi sāk nākt miegs, pārinieks konfirmē to pašu, pēdējiem spēkiem turamies pie apziņas. Ir doma doties uz bāzi, bet nav skaidrs, kā suņi reaģēs, nav vairs pat spēka pārrunāt šādu scenāriju. Kas bija tālāk neatceros, laikam tomēr aizmigām. Jācer, ka mūs uzņēma labi.
  
  
  Tags: sapnis
• 1 aksiomasieteikt virzienu