sarežģītais zvirbulēns

Vakar beidzot dabūju savu medizziņu, lai var tiesības samainīt. drīz tām beigsies termiņš. Izziņai jau bija beidzies - pirms gadiem 5iem. Taču patiesībā es gribēju rakstīt ne jau par kaut kādiem papīriem vai birokrātiju. Rindā pirms manis bija viena jaunkudze, kura, mani ieraugot, sāka tā noslēpumaini smaidīt. Es, protama lieta, smaidīju tikpat noslēpumaini pretī. Visādi var gadīties - ja nu gadījumā es šo pazīstu vai kā. (Iepriekšējo reizi šitāda sasmaidīšanās man beidzās ar kau ko līdzīgu "Čau, Ati! Kā tad iet?" Labi, ka toreiz blakus bija ND, kas šamo pazina labāk un atminējās, kas un kā. Tā es ieguvu laiku, līdz pie manis atnāca Apjausma.)
Klāt noslēpumainajai smaidītājai gan negāju un neprasīju "sak, kāpēc tu tā jauki smaidi - mēs esam pazīstami vai arī es tāds smuks esmu pagadījies?" Zinu jau pats labi, ka ne nu smuks ne nu kā. Sakautrējos. Es jau no bērnības tāds kautrīgs. (Atceros, ka mamma stāstīja, kā mani pirmo reizi uz bērnudārzu aizveda. Es esot tik ļoti sakautrējies, ka visu dienu tā arī nostāvējis maliņā - tā arī ne vārda bildis, ne ar citiem draiskojies. bet ārā bijis vai nu vēlais rudens vai ziema. auksts, vienvārdsakot. tā ar nākamajā dienā nolicies ar plaušu karsoni.)
Tad nu es apsēdos palasīt grāmatu, kamēr rinda, kasu repu un mēģinu atšķetināt, kad un kāds sakars man ar šo būtni varētu būt. Jā un viņa ar neko - tik pasmaida, kad saskatamies. Tā ar beigbeigās neko neizkodu. Sanāca tāda sociālā romantika.
Tā, lūk, dzīvē mēdz gadīties.