pika

Galvaspilsētā rotājas tumšākiem mākoņi, un sāk gāzt. Kopā ar ny  esam nolēmuši, ka jādodas kopīgi uz provinci (kā visticamāk teiktu astma ) jeb Baldoni. Savu roku šeit, šķiet, pielikusi arī viena cita lēdija - piene_ne, pačukstot par meža namiņu. Neviens no mums tā arī īsti nezin, kur atrodas sasniedzamā pilsēta, pie kā un kur mēs īsti dodamies, bet tikpat neviens no mums par to īsti nesatraucas, gluži, kā mūs neapbēdina lietus. Drīzāk ļoti iepricina.

Ar Alpenliebe un klusu prieku par zaglīgiem soļiem, kas ved ārpus Rīgas, mazliet ielaižos pāris dialogos ar nepazīstamiem cilvēkiem, lai veiksmīgi nokļūtu galapunktā un cak-cak esam klāt.Tikpat veikli satiekam mūsu jauno (varbūt ne visvislabāko (kaut gan tovakar noteikti), bet drīzāk mierīgāko) draugu Jāni. Tālāk vakars iekrāsojas 'albūms pa albūmam, tēja pa tējai'. Brīžiem liekas, ka runāju, kā Elīna Kolāte, brīžiem iemiegu un redzu zirgu pastkartes. Melnbaltie ciparu kauliņi, mans mīļākais ceļa biedrs attēlo ziemas sporta veidus (tramplīnlēkšanas, bobslejs, biatlons u.c), un atklāsme, ka Baldones jaunskungi (tovakar pirmoreizi, bet nākamo stundu laikā atkārtoti) vēlas stāties fiziskā kontaktā ar ny . 'Albūms pa albūmam' pēc diviem pārvēršas un kādu brīdi vēl turpinās par klusu kušššš! , līdz miegs dara savu, un no rīta, atverot acis, sveicina koki. Kafijas, viltīgas tomātu zupas un miega nepietiekamības joki. Mūs gaida Pajāt rekords izgājieni Baldones kino teātri. Man žēl visu to jauko cilvēku, kas to neredzēja. Goran Goras uzstāšanās, kas vizuāli mazliet atgādina Damien Rice koncertu, kas  vienā no viņa Morning Becomes Eclectic izgājieniem arī notiek kino teātrī uz mazas skatuvītes, liek saprast, cik sūdīgs ir britu ģitārroks, kuru izmisīgi katru nedēļu cenšos atrast no jauna. Goran Gora priekšnesumam ar ģitārroku nav nekāda sakara, bet balss un ģitāras stīgu skaņas, kas piecu dziesmu laikā klejo pa mājīgi piepildīto kino tēatra zāli, mani aiznes kur citur, un tas dvēseli silda vēl vairāk nekā Long Blondes to reizēm ielīksmo. Uz skatuves gozējās dziesminieki un nu vairs ne maz nav šaubu, ka esam ne vietā.

Šo vakara kaut kā nerakstās. Varbūt notikumu par daudz un spilgtu, bet likās, ka vajag jeb drīzāk ļoti gribējās. ny , tu varētu turpināt par futbolu, odiem , šampaniešiem...? Man pa galvu svaidās dziesmu teksti un nepadarīti darbi. Visu vakari līdz mūža beigām man jau ir aizņemti ar Tevi. Sirdi silda "Līvas mūzikas" pirmais dialogs.