as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tu mana mazā savādā pasaule.
izgāju meklēt ko pafotografējamu, jo vakardienas krēslā likās, ka jābūt stūrīšiem un spīdumiņiem.
nekā. viena haki krāsas tūristzeme, kāds gan prieks no skaistuma, ja tas viss radīts pārdošanai?
vai pārveidots.
"lose the pain" bija vislielākais trieciens, uzraksts, kuru mirkli pētīju, līdz sapratu, ka runa ir par slēpošanas zābaku apgreidošanu.
kaut kāds kaitinošs snobisms gan manī, gan nezinu-ko-darīt-ar-savu-naudu bābeles caurbraucējiem.
ja man tāda būtu, aizdotos uz tuvāko lielpilsētu. varbūt tā ir absurda pārliecība, ka pilsētvidē tomēr īstums ir grūtāk notušējams, īstums paņem uz masu un vismaz salīdzinās ar grabuļkultūru un rekreācijas farsiem.

nē, man nekas nav pret naudu, ja nu vienīgi, ka man viņa tik ekskluzīvi nelīp pie pirkstiem, uz visu šo wannabe un be fona.
bet ja nu reiz esmu kā zivs uz velosipēda uz dēlīša, un vienīgo baudu gūstu tīri no fakta, ka esmu izdzīvojusi, tad gribētos apkārt saredzēt... nu nezinu. kaut ko.
šo aklumu gan var notušēt, iebāžot ausīs bītlus, un tad visi dejo tikai ar vienu meiteni un tiešām garāmgājēji vairs neizskatās tik ļoti iekaustāmi.

vēsa, apzeltīta, precīza, sapludinājusi mentalitātes neitrālā kopumā, piezemēta un pašampierināta. nē, nudien, ar katru reizi šī valsts ir mazāk un mazāk... pat ne saprotama vai nesaprotama. bezgalīgi nepiemērota.

bet, nē, nē, es nespļaudos. ja būs iespēja pavicināt pasi, es došos jebkur. un varbūt aprobežota esmu es, nevis... haha, kūrortpilsēta. nu labi, nē, tā nē. ir jau jauki. tikai pagalam neīpaši.