| Aug. 17th, 2015 05:24 pm jo man ļoti negribas darīt mazu sīkumdarbu.
cēsis bija brīnišķīgas, it sevišķi tas brīdis, kad tu piever acis saulē, atlaidusies malā, un ir mierīgi un labi. nu tas ir, līdz brīdim, kad atnāk divi jocīgie un sāk lasīt skaļi par koka pipelēm un fantazēt par pelēm, kas uzbrūk cilvēkiem naktīs ar āmuru, tomēr arī tur, protams, bija savs šarms. i am not there, iespējams, sen redzēju galīgi apreibusi, vispār tā mode skatīties filmas zem nopietniem grādiem, manī ir radījusi kļūdainu ticību, ka kaut ko atceros un zinu, kaut neatceros. i am not there ir absolūti burvīga, it sevišķi tas brīdis, kur blanšetas dilans kritiski paziņo krustā sistajam jēzum, ka viņa (jēzus, tas ir) early stuff bija labāks.
žēl, ka tik maz cilvēku, un, lai arī izskatījās, ka daudzos no pasākumiem varētu mierīgi šmaukt bez biļetēm, jutu zināmu prieku, ka tās nopirktas, vismaz kaut kāds veids, kā pateikt paldies, ka kāds plosās, pateikt, lai, lūdzu, lūdzu, dara tā vēl.
vēl aizvien slima, vēl aizvien nogurusi, nu jau uz antibiotikām, bet visnotaļ priecīga.
protams, patiesībā viss ir perversi, vasara beigsies nesākusies, darbs krīt uz nerviem caur un caurītēm, par privāto dzīvi dažs labs ņirgājas, ka es nezinot, kas ir brīvā griba, un visu laiku nāk virsū panikas lēkmes, kuras gan ir tik ļoti iemācītas pieklusināt, ka iziet cauri ķermenim citu nemanītas, atstāj pavisam mazus robus.
laikam tās nedēļu nogales kaut mazliet uz ceļa tomēr ļoti atbrīvo. varētu vispār tikai un vienīgi braukāties, jā, iespējams, tā ir vienīgā bezgalības forma, kas mani nebiedētu, ceļš, plūšana pa ceļu, zinot, ka apstāšanās nebūs, beigu nebūs, nekā nebūs, tikai ceļš, tikai kustība. Leave a comment |
