| Mar. 7th, 2014 07:20 am vakardien noreibu kā cālis. mierinu sevi, ka, iespējams, gribēju noreibt kā cālis.
izminos cauri miglai mājās. varbūt pavasara sākumlīnija ir tā pirmā reize, kad tu nedroši aizšļūc mājās uz velo.
sapnī nelaimīgi mīlēju kādu vīrieti, ar kuru mēs kopā lietojām narkotikas. īstas un izdomātas. piemēram, mēs šņaucām kokaīnu, bet šņaucām arī mārrutkus.
man nemaz negribējās visus tos smalkos zvaigznīšsūdus, bet viņam gribējās, un man gribējās viņu. un tikai lietojot lietas, man šķita, ka viņš ir ar mani, tāpēc bija jālieto lietas.
rodrigeza pleilistē mistiski bija ielavījusies "un dievs radīja sievieti". pamodos septiņos no rīta pie "un dievs radīja sievieti".
vakardien sēžot un runājot ar kādu, ar ko sēdēju un runāju, domāju, cik ļoti man gribas šim cilvēkam uzlikt galvu uz pleca. bez daudznozīmīguma un bez smaguma. tā kā noreibušam cālim pieklātos.
ir cilvēki, kuros gribas klausīties. cilvēki, ar ko gribas runāt. cilvēki, ar ko gribas gulēt. cilvēki, ar ko skatīties filmas.
un pavisam maz cilvēku, kuriem gribas uzlikt galvu uz pleca.
un vēl vakarnakt sagribējās rakstīt dzeju. tikai, šķiet, esmu palikusi tukša un trula.
kaķis arī nebija sasaucams caur miglu. uzvārīju sev makaronus divos naktī, noskatījos seriālu un iemigu pusizģērbusies.
lēnām kļūstu par vecpuisi. Leave a comment |
