as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - February 5th, 2014

man visu dzīvi riebies iemigt. vienmēr. tik daudz pretīgu asociāciju. "viena diena mazāk", "mazliet nomirt" utt. kontroles zudums. man patīk sajust citu miniatūrās spazmas pirms iemigšanas, bet pašai ļauties. fui. pats pirmais stāsts, ko jebkad uzrakstīju, bija par meiteni, kas nevarēja aizmigt. jo bija mirusi. viņa dzīvoja sava (bijušā?) drauga dzīvoklī, viņš viņu neapzinājās, bet viņa viņu gan. un vienmēr, kad viņš smēķēja, viņa smaidīja, jo zināja, ka katra cigarete mazliet abus satuvina. viņa arī zināja, ka viņš mirs tieši no vēža. ka būs jāpaiet daudziem gadiem, lai abi satiktos, bet viņai atlika cerēt, ka pa vidu viņš nesatiks kādu citu.

man bija vienpadsmit, tas, lūk, šķiet mazliet jocīgi. lai arī cik sierains pastāstiņš, nav tā, ka ļoti ostu pēc vienpadsmit.

man visu dzīvi riebies iemigt. sapņi reizēm mazliet attaisno bailes pirms.

jā, es laikam arī tā arī nepierakstīju šeit, cik skaista ir american hustle, cik beils brīnumains un mīlams, cik dženifera pelnījusi oskaru (ja atdod to par silverlainingiem amūr tantukam, tas gan bija ne pa tēmu) un cik kūpers feins. also, ka es dodu oskaru viņai. vispār dotu nebraskai, bet tas par bezcerīgu, tur galīgi nav zeltsajūtas, nebraskā.

šis gads ir tāda kino gads, kādu es vēl neesmu pieredzējusi.