| Aug. 21st, 2013 12:02 pm no visiem cilvēkiem zemapziņa izvēlas divus, skaisto puisēnu no braitonas un manu veco krievu draudzenīti no francijas laikiem. abus vieno tas, ka mēs neesam runājuši veselu mūžību, ja neskaita neinteresantas vārdu pārmaiņas sociālajos tīklos, un tas, ka kaut kādos dzīves posmos mēs bijām pavisam saauguši kopā.
mēs sēžam uz soliņa vērmaņdārzā, es viņus iepazīstinu, stādot vienam otru priekšā kā brāli un māsu. manu brāli un manu māsu. un tad kaut kas notiek. lēnām un nesaprotami. mēs kļūstam par kaķēniem, kas rotaļājas. nav nekāda ļaunuma, tikai savāds transs, pat sapnī nespēju atcerēties, kā vai kāpēc mēs tos cilvēkus nogalinājām. estētiski skaisti kadri, nekādu asiņu, nekādu sāpju.
bet kaut kā mēs esam vienojušies, ka beigās iesim un pieteiksimies policijā. spēle pēkšņi ir galā, mēs attopamies viesnīcas numuriņā, piekrautā ar līķiem. un te nu mēs skatāmies viens uz otru un saprotam, ka visiem galvā viena un tā pati doma. „mums tas nav jādara,” mēs varam izlikties, ka nekas nav noticis. un tā mēs darām. mēs atvadāmies, apskaujamies, katrs dosimies atpakaļ uz savām mājām, mēs nekad neesam satikušies. mēs nekad viens otru nenodosim.
es aizkavējos viesnīcā. šķiet, pirmoreiz dzīvē es sapnī esmu viena telpā, bez mērķa vai uzdevuma. sākumā iestājas milzīgs miers. mirušie pārvērtušies par pēļiem, es ieslīdu gultā. un tad sākas panika. pavisam lēnām. sākumā vienkārši no apjausmas, ka vainas sajūtai taču kaut kad jāparādās. nejūtu neko, tikai sāku iztēloties, kā vecumdienās jūku prātā, satiekot spokus un garus un sevi.skatos uz gultu, kur nav palicis nekā, neviena pierādījuma, nevienas atmiņas par dzīvību,pār ķermeni skrien drebuļi. par to, cik viss ir gaistošs. izgaisināts. atpakaļ neatgriežams. bet, ja es nejūtos vainīga, tad man nav dvēseles, secinu. un tad es tur sēžu un domāju, ka visas atbildes, kuras tu meklē, var brīnišķīgi iegūt, nogalinot cilvēku. un man ir tik ļoti bail, ka netikšu sodīta. jo, ja netikšu sodīta, tad nekam patiešām nav jēgas. bet kā lai tagad atzīstos, neiegāžot „brāli” un „māsu”? apsolīju viņus nenodot. negribu dzīvot nepieķerta. negribu mirt nepieķerta. raudu savos pēļos, kas ir arī līķi, līdz pamostos. sen neesmu pamodusies ar tik milzīgu atvieglojuma sajūtu. ko drīz vien nomaina daudz saprātīgākais izbrīns par murgu augošo kvalitāti. Leave a comment |
