as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 26th, 2010

neizturams pārgurums. apspiežu hipohondriju un saku, jā, tā viņš dara ,mans organisms, kad vēlas boikotēt ārpasauli. dzirdu savu sirdi. teju vai nemitīgi. un gribas iepļaukāt sevi. varbūt vairāk vēl gribas ierakties atpakaļ starp segām, bet nedrīkst, protams, ka nedrīkst.

vakar toties bija jauki. pļāpas par nāvi parastās eksistenciālās, uzreiz pēc melnā gulbja un kopā ar karstvīniem. pēc tam coupling līdz iemigšanai, sasodīts, kad izlec vecas atkarības, tu taču esi galīgi bezspēcīgs.

melnais gulbis bija skaists. bet natālija, vaimandieniņ, kā viens cilvēks var tik perfekti tēlot. paredzami apstulbinoša filma.

un mēs beidzot izrunājām visu, kas nekad nebija pateikts skaļi. jocīgi. nebiju domājusi, ka tā vispār var.
bet, nē, palika viegli un labi.

ilūzijas par atklātību vismaz. un trakas kupenas, kā man negribas aizvērt durvis no otras puses. visādās nozīmēs.

bailes no aukstuma, saprotams, ir tikai iegansts.
bet par īstajām bailēm drošāk ir nerunāt.

skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi.
un nevar jau zināt,
kas ir zem šī svilinošā ledus
varbūt ūdeņi dejo un smejas
bet varbūt viņa tiešām ir izžuvusi.

mazais zemledus makšķernieks
tev būs jācērt un jāurbj
āda krāsosies zilgansārta
un nevar jau zināt
cik ļoti viņa sāpēs kliegs

noķert to glumo sirdi un sasildīt
lai tikai viņa nenosmok
un nevar jau zināt
vai sīka zelta zivtele
maz spētu tevi piepildīt

skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi
ja tas ir tas, ko tu vēlies
ej droši. ej pāri.
tikai ieklausies.

jo tu taču zini. kad plaisājam
mēs visi pēkšņi kļūstam tik klusi.