Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 19th, 2010

Dec. 19th, 2010 10:13 am

man bail sākt rakstīt, jo man liekas tas būs drusku skalpelis. pa vidu meklēju vecus niekus. no, šķiet, vasaras.

kosmopolitēns )

Tags:

Leave a comment

Dec. 19th, 2010 11:48 am

"Tiek ziņots, ka noskaņojums lidostā ir ļoti saspīlēts, jo daži pasažieri izlidošanu gaida jau vairākas dienas. Gaisotnes atslogošanai uz termināļiem nosūtīti par eņģeļiem pārģērbti lidostas darbinieki." (diena.lv)

...nabadziņi.

Leave a comment

Dec. 19th, 2010 04:33 pm

urban dictionary dienas vārds ir "trustno1".tāda esot maldera parole. bet kuru gan interesē malders, ja ir henks mūdijs, tādēļ varbūt, tikai varbūt tās ir muļķības.

pēdējās dienās ik pa brīdim apstājos un sevi mīļi uzaicinu beigt iekšēji činkstēt, viss ir tieši tā kā tam jābūt,
drusku nepareizi.

un kad iemaldos lielveikalā, kurā bez manis ir vēl pusotrs cilvēks un par ziemassvētkiem kaucošs elviss, es atkal sāku no sākuma savas nedarbojošās mantras.

mani hobiji iekļauj augstāko spēku lūgšanu tumšās istabās, aizmigšanu gaišās, ar nejēdzīgiem papīriem rokās, svešu produktu psihoanalīzi tais pašos lielveikalos, spaiņus ar kafiju un klusu ilgošanos.

pēc aizvēja.
izvēlies, man teica k., vai nu tu uzvedies adekvāti un kāds tev izņems smagumus no rokām, vai arī esi brīva, bet tad- tad cīnies pati.
mana mazā māsa arī tā dara, tā, kas līdzīga man, viņa atrod subjektu, kam skatīties mutē, un neatlaižas līdz neviļas.
es pēdējā laikā viļos ar gaismas ātrumu, bet visvairāk sevī, nevaldāmi daudz sevī, jo galu galā neviens, neviens nedrīkstētu man nodarīt pāri, ja es mācētu stāvēt pietiekami taisni. vismaz tā es esmu mācīta. stulbi es esmu mācīta, jāatzīst, bet, ko tur vairs, mans vienīgais ienaidnieks līdz mūža galam būšu es pati.

sapņos redzu savus tēvus, bailīgi tuvojos viņiem, lai sagaidītu to, ko sagaida happy-end komēdijās, bet mani sapņi nekrīt tik zemu, es palieku stāvam, un jūtos tik bezpalīdzīgi viena, ka tas ir gandrīz absurdi, gandrīz smieklīgi, visādas paspilgtinoši pārspīlētas detaļas, viņi mani sūta pašu uzlekt tai serbijas haizivij, piemēram. un es aizkrauju durvis uz sevi.

nu, re, un man piezvana un jautā, what's wrong with your voice, are you sleeping, un es gribu teikt, ka, nope, i'm just terribly sad, bet apraujos un saku, ka nē, nē, i'm just...whatever.

vecmāmuļa stāsta, ka man vajagot kokteiļkleitiņu, un te manas histērijas, klusās ķiķinošās histērijas, skrien augšup, augšup, jo, diesviņzin, kad dzīvē man vajadzētu vajadzēt kleitiņu. kas mani atmet atpakaļ pie fakta, ka es jau gadiem dzīvoju bez jaunām lietām, kas jebkādā, visprimitīvākajā veidā varētu būt saistītas ar ārējo izskatu.

šī visa vientulība, nabadzība un sevis šaustīšana salieta kopā- kādi smieklīgi vārdi, tā it kā es tiešām būtu kāds āfrikas bērns,- nē, tas viss,protams, ļoti dimmed down, to visu var atrast, ja parakņājas šī bloga parīzes posmā. bet ir kāda starpība. tolaik es biju pilntiesīgi jukusi, un bezbailība, protams, pati visu mēdz atrisināt, sarežģīt, vienalga,bet- padarīt līksmāku. otrkārt, toreiz es ticēju, ka daži no tiem pussvešiniekiem, kam izberu sirdi rokās, varētu kaut nedaudz raizēties par tādu mani.

un, tad, ir tādi ieraksti kā snorkei, un es sevi atkal sabaru un saku, ka tieši tā ir dzīve, ka šai klimata joslā jāizdzīvo ziemas, lai pienāktu vasaras. visādās nozīmēs.

un, ka viss beigsies labi. nē, nu tā gan nē, viss beigsies, vaimandieniņ cik slikti, bet, ka, jā, skumjas ar laiku kompensē.

3 comments - Leave a comment

Dec. 19th, 2010 10:42 pm

nekad nesaprotu- vai nu es sev pārlieku meloju, vai pārspīlēju ar atklātību.

bet beigu beigās, ikreiz, kad kāds pārāk labi saprot, cik tev svarīgs ir muļķīgs "free hug", tu esi pārāk tuvu...
ak, nu lūk, mazs stāsts.

reiz sensenos laikos, dienvidfrancijā, cap d'ail miestiņā agrā rītā man bija knapi sešpadsmit un milzu mocīšanās ar patikšanu citiem un sev, ar vientulību un ilūzijām, ka katrs otrais ir potenciāla mūža mīla, bija tā, ka mēs agri no rīta pavadījām aizbraucošos.

tolaik, kad vēl likās, ka katrs aizejošais uz neatgriešanos ir neglābjama traģēdija.

bija tāds serbu puikiņš cita starpā pavadāmo vidū. ne es biju ar viņu runājusi, ne es viņu pazinu.
bet bija pieci no rīta, laiks, kad visi kaķi varavīksnēs.
un viņš pienāca man klāt un teica, ka he's going to miss me. out of nowhere.
un apkampa. man tiešām liekas, ka tā vispār bija mūsu pirmā saruna. un es tur pārgurusi iekritu tajās rokās un jautāju: can i stay here forever?

atbilde ir pašsaprotama. kas ir nesaprotami, kāpēc mums koncepts palikt mūžīgi nepazīstamās rokās liekas allaž daudz vilinošāks nekā samierināties ar tām, kas, iespējams, tiešām nekad neatlaistu?

nebeidzamā cīņa. klaustrofobija pret romantiku.

man vēl aizvien ir sešpadsmit. plus mīnus.
tā vismaz šodien īsu brīdi likās.

3 comments - Leave a comment

Back a Day - Forward a Day