as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

mani tiešām ļoti sajūsmina un mulsina brīži, kad meitenes man izsaka komplimentus par izskatu.

un es cenšos teikt. mēdzu pieiet arī nepazīstamām dāmām un būt tas krīpīgais skuķis, kas pasaka, ka, manuprāt, viņa ir apburoša.

vēl cenšos nemelot. tas ir, nekad nekomplimentēšu kaut kādus niekus, ko nedomāju. to es taupu vīriešiem, kuri jāpaved, mirkšķinot acis un tverot katru viņa vārdu. sešdesmito kosmopolitēna stilā. nu, tikai gadījumos, kad viņi ir tādi kropļi, ka tikai tā ir nošarmējami, tādi, ak nieki, tādi vīrieši parasti tāpat izstaro sajūtu, ka gribas izdzert viņu vārdus. no lūpām, vēlams.


maz tādu, protams. parasti viņi ir gļēvulīgi, neizlēmīgi, slinki, egoistiski un, bļin, pat to sasodīto tulpīti nemāk iedot. vīriešiem jādāvina sievietēm puķes. pirmkārt, lai viņi iemācītos iznest žestu, kas it kā ir tik muļķīgs, bezjēdzīgs un potenciāli neveikls. otrkārt, lai viņi vairotu skaistumu, visu pasaules skaistumu taču nevar sieviete turēt uz saviem pleciem. treškārt, lai viņas smaidītu. tas, kā sieviete smaida, kad viņai pasniedz ziedus, tas ir viens no burvīgākajiem smaidiem pasaulē.

astotajā vai sešpadsmitajā martā, tas reiz ir gluži vienalga. bet parasti tie, kas nedāvina šodien, nedāvina nekad.

priekā, skaistākā un saprātīgākā cilvēces daļa!