as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

sapnī nokļuvu bērnības dzīvoklī, kur tagad dzīvoja satori komentētāja spīdola kopā ar trim meitām un liānu langu.
man no viņām bija bail, tāpēc aizbēgu uz kaut kādu dīvainu izstāžu telpu, kur sākumā fotografēju gleznas un cilvēkus ar ļoti īpatnēju kameru, kas visu izgaismoja pa centimetram vien, un attiecīgi bildes izskatījās pēc kosmiskām mozaīkām.
pēc brīža uzradās gaišmatains, garmatains vācu čalis, kuru sauca klauss un kuram, jāatzīst, piemita zināma līdzība ar klausu kinski, tikai ne tik agresīvi vaibsti.
viņš man kaut ko iečukstēja ausī un tas laikam bija kaut kas labs, jo pēc tam viņš jau skūpstīja manu kaklu un tā tālāk.

vienīgā nelaime, ka apkārt visi tie izstāžu cilvēki, tādēļ paņēmu tuvāko grāmatu un izlikos lasām. jo tajā brīdī mana ideja par optisku ilūziju bija, ka seksu var padarīt neredzamu, ja tu izliecies aizņemta ar ko citu. vismaz neviens neskatījās. uz mums. visi skatījās uz gleznām.


tādi man kulturāli sapņi.